Nosaukums: Vai Lāčplēsis bija karalis Artūrs?
Autors: Sigma Ankrava
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2000
LPP: 280

Par grāmatu-
Latvijas Universitātes profesore apkopojusi un analizējusi karaļa Artūra, Apaļā Galda bruņinieku brālības un Svētā Grāla leģendas. Kā šīs leģendas ietekmējušās no citām un kā ietekmējušas citas, piemēram, Lāčplēsi un latviešu mitoloģiju.

Šo grāmatu plauktā mantoju jau labu laiku atpakaļ. Visu laiku bija nojausma, ka lasīšanai tā īsti nederēs, bet prom dot ar nebija dūšas- pats nosaukums un visādu paralēlo vienotību meklēšana man raisa skepsi. Tā vien likās, ka arī šī grāmata būs ar šamaņu pīpi izpīpēta.
Oi, kā kļūdījos…. Grāmata, lai arī daudzviet likās lieki sabiezināta, bija ļoti interesanta un visnotaļ izglītojoša un aizdomāties liekoša.

Grāmatā ir divas daļas- pirmajā aplūkotas leģendas par karali Artūru, Apaļā Galda bruņiniekiem un Svēto Grālu. Otrajā- mēģināts atbildēt uz vairākiem jautājumiem par šīm leģendām, arī vilktas paralēles ar citu tautu leģendām un mitoloģiju. Tika skatīta arī iespēja atrast vēsturiskus piemērus šīm leģendām.

Autore savam darbam izvēlējusies visnotaļ provokatīvu nosaukumu- sākumā tā vien liekas, ka tiks salīdzinātas divu tautu leģendas vai pat nonāks pie secinājuma, ka Lāčplēsis nenokrita Daugavā, bet devās uz Albionu, kur kļuva par leģendāro karali Artūru.

Bet viss izvērsās savādāk- grāmata galvenokārt grozās tik ap leģendām par Artūru un vēlāku saplūšanu ar leģendām par Svēto Grālu. Un līdzības ar Lāčplēša stāstu aplūkotas tikai epizodiski un ļoti minimāli. Tāpēc ļoti labi noder svaigi pārlasītais eposs un zināšanas par Lāčplēša gaitām, jo ne viss tiek pateikts priekšā- daudzviet līdzības ir jāatrod pašam.

Lai arī ik pa laikam sitās cauri tāds akadēmisks stils, kuros atkārtojās jau pieminētais un uzsvērtais (brīžam tāda sajūta, ka likti kopā konspekti), grāmata sniedza pamatīgu gūzmu ar informāciju par senajiem laikiem un kultūru mijiedarbību- bija pieminēta leģenda par melnajām kuģa burām (prātā nāk stāsts par Tēseja atgriešanos mājās), par Tristanu un Izoldi, Merlinu, karali Artūru, tēviem un dēliem (zinājāt, ka senajos laikos viņi neskaitījās tuvi radinieki, jo viss gāja pa sieviešu līniju?), par kokiem un to nozīmi mitoloģijā, kristietības ienākšanu un pārklāšanos leģendās (piemēram, ka karalienēm nevarēja būt mīļākie (lai gan ķeltu tradīcijas to mierīgi pieļāva), jo ar kristietības ienākšanu tas skaitījās netikli), seniem rituāliem (kaušanas, kopošanās, upurēšanas), kuri vēlāk apauga ar stāstiem un mītiem, kā trubadūri pieslīpēja leģendas, karaļu reproduktīvās spējas ietekme uz varas saglabāšanu (kas saistīta arī ar viņa nolaupītās sievietes obligātu atgūšanu), un daudz, daudz vēl.

Informācija ir tik daudz, ka tagad grūti izsijāt un saprast- vai viss bija skaidri un pārliecinoši? It kā pretargumentu nav un neizskatās, ka vajadzētu tos gatavot. Kā nekā par senajiem laikiem informācija ir tāda kāda tā ir un atliek vien piekrist (vai nepiekrist) autores interpretācijām. Vismaz mani tās uzrunāja. Nolieku atpakaļ plauktā ar domu kaut kad pārlasīt.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.