Autors: Ēriks Aksels Kārlfelds
Izdevniecība: Панорама
Gads: 1997
LPP: 22

Par grāmatu-
Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Ērika Aksela Kārlfelda dzeja.

Tiku pie krieviski izdotas grāmatas par dzejniekiem, kuri ieguvuši Nobela prēmiju literatūrā. Tad nu katram no viņiem ir veltītas vairāk vai mazāk lappuses.

Kārlfelda gadījums ir īpašs jau ar to, ka viņš vairākkārt esot atteicies no nominēšanas, jo, pēc viņa domām nav pareizi, ka viņš pats strādā Akadēmijā, kura lemj par prēmiju piešķiršanu un otrkārt- ārpus Zviedrijas robežām viņš nav pazīstams. Gala beigās prēmiju viņš ”saņēma” jau pēc nāves. Bet tas līdz šim neko nav mainījis- viņš joprojām ārpus Zviedrijas robežām ir mazzināms. Tāpēc arī lasītājiem šodienā jāiztiek ar to mazumiņu, ko labi cilvēki sarūpējuši.

Un šajā mazumiņā paguvu ievērot, ka viņam tie dzejoļi ir diezgan naivi- par gadalaikiem, mīlestību, puķītēm un reliģiju. Droši vien tam laikam ļoti piemēroti un saprotami. Vai arī tie ir kā nodeva viņa zemnieku saknēm, kuras tā arī neizdevās pienācīgi ielaist zemē, jo Ērikam dodoties mācīties uz Upsalas universitāti, pēc kāda laika viņa tēva saimniecība bankrotēja. Tā nu viņš savos dzejoļos pauda to, ko paguva vai nepaguva piedzīvot kopjot zemi.

No izlasītā nebija neviens dzejolis, kuru gribētos piefiksēt vai vismaz kādu rindiņu atcerēties. Vairāk bija sajūta, ka tie būtu piemēroti kādā vidusskolas literātu pulciņā. Bet nu ņemot vērā kādi ir bijuši prēmiju saņēmēji tajos laikos, tad liels brīnums jau nav- ja glīti apraksti dabu, zemnieku dzīvi vai reģionālas īpatnības, tad pamatojums balvu saņemšanai jau gatavs.

Katrā ziņā es nevēlos noniecināt viņa talantu, nopelnus un no dažiem dzejoļiem izdarīt pamatīgus secinājumus, bet tas paliekošais citām paaudzēm tur ir maz.

Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.