Endijs izdomāja, ka būtu laiks sapurināt blogāri un katram savu blogu, tāpēc viņš aicina visus pievienoties izaicinājumam. Viss ir vienkārši- 30 dienas nerunāt pretī savām mūzām un visas šīs 30 dienas papildināt savu blogu ar ierakstu. Kaut nelielu. Nu, vismaz pieturēties tuvu pie tām trīsdesmit dienām.

Es piekritu! Tāpat man jau kopš gada sākuma ir šāds izaicinājums- katru dienu blogā pa ierakstam. Un ja ar nebūtu, tāpat piekristu. Jo kāpēc gan nepamēģināt sevi nedaudz izaicināt. Varbūt kaut kas sanāk!

Ja kādam ir bail, ka šādi piespiežoties viņam zudīs tā kvalitātes latiņa, kuru viņš savam blogam ir nospraudis, tad var vai nu sev iedot atlaidi (eksperimentālā kārtā) vai pieiet radoši un, piemēram, katru dienu publicēt raksta īsu nodaļu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Man pašam doma par Nulla dies sine linea (burtiski- nevienu dienu bez līnijas; neburtiski- nevienu dienu bez rindiņas) radās kaut kad aizvadītā gada nogalē. Kaut kā aizdomājos par to, kas blogā sarakstīts un vēl vairāk par to, kas palika nesarakstīts. Nospriedu, ka varētu mēģināt nākamajā gadā (t.i. šogad- 2017.) ierakstīt katru dienu kādu rakstu. It kā nevajadzētu būt neiespējamai misijai- gadā ir tikai 365 dienas un tas nozīmē, ka mēģinājums varētu izdoties, ja uzrakstītu 365 rakstus.

Nav nekas nepaceļams- par grāmatām man gadā sanāk kādi 100 raksti. Lai arī tagad filmas skatos mazāk, bet arī kino ierakstu varētu grozīties ap 100 (kinorakstiem esmu nolēmis rezervēt nedēļas nogales). Jāpieskaita vēl katru nedēļu pa blogāres apskatam (55). Un pārējiem paliek nieka 100 ar astīti. Izklausās vienkārši.
Šādu uzdevumu ļoti atvieglo iespēja salikt rakstiem publicēšanas datumus- kādā brīvā dienā uzcep trīs (vai astoņus) rakstus un sakārto tā, lai tie rindas kārtībā katru dienu parādās publiskā telpā. Pēc tam vari trīs dienas (vai astoņas) prasīt mūzai jaunu iedvesmas devu. Vai arī nodoties citām nodarbēm.

Saprotu, ka kādā brīdī šī ikdienas rakstīšana var pārtrūkt. Ar to rēķinos. Īpaši, kad modīsies pavasaris, lauku darbi, zāles pļaušana, siltums jūrā, cope, orandžosies smiltsērkšķi … Bet tāpēc vien nepamēģināt? Vismaz redzēs cik ilgi varu turēt un cik ilgi un bieži būs pārtrūkumi.

Vienu brīdi jau gribēju šo lietu atmest pat neuzsācis, jo plika grafomānija nevienam (un īpaši man pašam) nav vajadzīga. Bet tad nospriedu, ka jāpamēģina ir. Tad gada beigās varēs atskatīties un darīt secinājumus. Varbūt būs iemesls nākamgad domāt darīt savādāk. Vai arī darīt to pašu, bet jau ar lielāku uzsvaru uz kvalitāti. Jāizaicina sevi.

Tāpēc pievienojies Endija izaicinājumam. Jo vairāk pieteiksies, jo interesantākas tās 30 dienas blogārē būs.