Šobrīd laiks tāds, ka ne tuvu nav iemesla svinībām. Tāpēc arī vakar (kad bija īstā dzimšanas diena), neko nenopublicēju. Likās, ka šogad ir jāizlaiž. Bet šorīt, kad pamodos, sapratu— dzīve tomēr turpinās un nevar visu laiku tikai bažīties ekrānā. Kaut kas ir arī jādara cits un arī jādomā cits. Tajā skaitā arī kaut kas savam priekam.

Un šāda jubileja ir prieks. Mazs, sīks, bet tomēr. Kaut kas sev. Protams, nekas jau nav pa šo laiku mainījies — blogā neregulāri parādās raksti. Kāds tos arī izlasa. Kāds arī komentē (pamatā gan tviterī). Šogad gan bija viens eksperiments — nolēmu janvārī katru dienu ierakstīt vienu rakstu blogā. Gribēju redzēt vai pietiks laika, spēka un iedvesmas. Pietika. Pat vairāk — arī pusi februāri noturēju uz inerci. Sanāca, ka šī gada divos mēnešos sarakstīju vairāk nekā iepriekšējā gada pēdējos septiņos mēnešos. Protams, tādu tempu visu gadu noturēt nav iespējams, jo par rakstīšanu man neviens nemaksā un līdz ar to jāpievēršas arī reālajai dzīvei. Gan jau kaut kādu ritmu izdosies atrast arī gada noslogotākajā laikā — pavasarī un vasarā. Tā ka — gaidīšu jūs te arī turpmāk.

Citu plānu šobrīd nav — tik pašam rakstīt un palasīt, ko citi raksta (maz gan aktīvo rakstītāju palikuši— no 360 knapi 80). Pārējie bloga plāni un idejas ir aizstumti tālākos plauktos, jo laika nav un tuvākajā laikā arī nebūs (visas cerības uz nākamo ziemu). Ja nu vienīgi var parādīties vairāk laukdarbnieka rakstu (daži jau ir, bet kaudzīte ar sagatavēm vēl gaida iedvesmu (un laiku) pabeigšanai). 

Paldies visiem, kuri mani lasa!