Grāmata- Plutonija. Autors- Vladimirs Obručovs.
Nosaukums: Plutonija
Autors: Vladimirs Obručevs.
Izdevējs: Latvijas valsts izdevniecība.
Gads: 1957
LPP: 288
Влади́мир Афана́сьевич О́бручев , Плутония ., 1915.
Tulkojums latviešu valodā- Vitolds Žībelis
Par grāmatu–
Kādu dienu profesors Kaštanovs saņem uzaicinājumu piedalīties ekspedīcijā uz Arktiskajiem apgabaliem, lai neizpētītajā areālā atrastu sauszemi. Tiek savākta spēcīgu zinātnieku komanda, kurai ar kuģi jādodas arktiskajos ledājos un jāizpēta šī zemeslodes daļa. Vēl neviens no viņiem nenojauš, ka viņu uzdevums nav tikai izpētīt virszemi, bet arī pārbaudīt teoriju par neatklāto pasauli Zemes centrā.
Šī ir kārtējā grāmata no bērnības, kuru bija labāk atstāt bērnībai. Tāpat kā Fregašu komandierus un Mednieku. Bet tā kā literatūras nemiers mani dīdīja, tad padevos un grāmatu iegādājos. Galvenais plāns bija palasīt meitai vakara lasīšanā. Tā teikt- lai jaunā paaudze iepazīst tēva bērnību!
Aha, kā tad! Sen nebija tik ilgi muļļātas nodaļas. Nu, nelasījās nemaz. Nepietiek, ka grāmatas sākumā it nekas ievērības cienīgs nenotiek, tā vēl sarakstīta smagnējā valodā, kas priekšlasīšanai galīgi neder. Nomocījāmies līdz kādai piecdesmitajai lappusei un nospriedām, ka jāmet miers. Nevar taču bērnam parādīt, ka tēvam bērnībā bija tik čābiska gaume.
Tāpēc nolēmu, ka pats klusumā piebeigšu grāmatu. Varbūt pēc tam parādīsies kaut kas no saulainās bērnības. Neparādījās. Nemaz.
Doma par dobo zemi un iekšējo pasauli, kurā saglabājušies senā flora un fauna, nemaz nebija tik slikta. Skaidrs, ka puišelim tajos laikos iet pie sirds neatklātas zemes un cīņa ar dažādiem nepazīstamiem dzīvniekiem. Pat, ja tās ir tikai skudras.
Kad puišelis nu ir vecs, tam acīs krīt zinātnieku izcilā pieeja- šaut un ēst! Kā jūs domājiet, ko viņi izdarīja pirmo reizi ieraugot mamutu? Pareizi- zinātnieki to nošauj un apēd! Un visu pārējo arī- šāva un ēda, šāva un ēda. Nu, labi- pa starpām arī fotogrāfēja un mērīja. Bet pamatā jaunā pasaules izpētīšana drīzāk bija tāds gastronomisks ceļojums. Arī tāpēc, ka tāda zinātniska jēga tur tā arī neparādījās- brauc četri vīri laivā, neskaitot suni, pa upi un ķer problēmas. Kad upe beidzas, tad meklē problēmas iešus. Pēc tam brauc atpakaļ.
Pie grāmatas beigām, autors ieslēdza savu ģeologa izglītību un centās visu salikt pa plauktiņiem, bet, jāatzīstas, ka tajā brīdī jau bija iestājies zināms nogurums no šīs grāmatas un galīgi vairs nebija vēlēšanās iedziļināties viņa hipotēzēs un to laiku teorijās.
Ja lasījāt bērnībā, tad atstājiet bērnībai. Ja plānojat lasīt tagad, tad… izslēdziet jelkādas pretenzijas un varbūt izdosies Plutona gaismā kaut mazliet izbaudīt Plutonijas skarbo dabu un garšīgos mamutus.
Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Man tāda pat pēcgarša sanāca lasot sēriju bar Burvju zemi. Nu to, kuras pirmā grāmata “Smaragda pilsētas burvis” tapa nošpikota no “Ozas zemes”. Tiesa, apstājos otrās grāmatas viducī, pirmo kaut kā pārcietu…
Vai dieniņ, vecā labā Plutonija! Bet bērnībā ļoti patika. Atceros kā pārdzīvoju, kad beigās visi savāktie materiāli aizgāja zudumā.
Jā, bērnība bija laiks, kad šis gāja iekšā bez smērēšanas. Tagad … uztvere sabojāta, prasības augušas… Tāpēc es arī baidos sākt lasīt Remarku (jā, esmu šo posmu izlaidis (tikai Rietumu frontē bez pārmaiņām izlasīju)), jo visi skandina, ka tas ir jaunībai (kura man ir tikpat tālu, cik bērnība).
Zini, Remarkam Rietumu fronte un arī Trīs draugi ir, nu vismaz no maniem krūmiem, ir tādas, kuras var lasīt un lasīt. Un avenes nebojājas. Ir vērts. Bet citas – nu Triumfa arka, vēl dažas un paplānas – man jau pirmo reizi lasot neaizrāva, likās, ka autors “Tā, naudiņa aptrūkās, uzcepšu jaunu romāniņu”. Jūtams, ka Rietumu frontē un Trīs draugos ir ielikta dvēsle, pārējās – braukšana uz to divu grāmatu kvalitātes rēķina un spekulēšana.
Pie viena kaut kur man drusku nepatika tas, ka visos viņa darbos lielā un tīrā mīlestība apraujas ar viena no mīlētājiem nomiršanu.