Šorīt, atverot aizkarus, tiku pie pārsteiguma. Precīzāk- pārsteigumu pamanīju vēlāk, kad pāris reizes nostaigājot garām atvilktajiem aizkariem, pamanīju kaut kādu tumšu pleķīti aizkaros. Pirmā doma bija, ka kāda lapa nokritusi no palodzes puķpodiem un ieķērusies aizkaros. 

Pienākto tuvāk atklājās, ka pa nakti dzīvoklī ielidojis fledermausis, kurš atzinis mūsu sabiedrību par visnotaļ pieņemamu un nolicies uz auss.

Tad nu tādu gulošu arī safotogrāfēju un atstāju guļam. Pēc tam gan sāku prātot, ka šis var mosties un aizlaisties aiz skapja, uz citu istabu, zem gultas… tad nu būtu jāķer rokā un mazajam zvēriņam būtu lieks stress. Tāpēc atradu internetā sikspārņu biedrības mājaslapu un sazinājos ar tur norādītajiem cilvēkiem, kuri izglītoti sikspārņu jautājumos. Pateica, lai ielieku kastē, kurā ieklāta kāda lupatiņa un vēlāk vakarā izlaižu ārā. Palūdz, lai vēl whatsappā atsūtu kādu bildi, lai var noteikt kuras sugas pārstāvis mani apciemojis. Vēlāk atbildēja, ka dizgan droši šis esot divkrāsainais sikspārnis- biežs viesis cilvēku mājokļos.

Pie reizes palasīju tajā mājaslapā atrodamo informāciju un gāju meklēt cimdus (sikspārņi var pārnēsāt trakumsērgu). Uztraukums bija par lidoņa izņemšanu no aizkariem- likās, ka šis būs iekrampējies un nost nedabūšu. Bet sanāca ļoti glīti- teju pats ierāpās man plaukstā un varēju mierīgi pārlikt kastē. Tur šis ātri palīda zem vecā t-krekla un turpināja čuču. Ik pa laikam pacēlu kastes vāku, lai pārliecinātos, ka jaunajam mājdzīvniekam viss ir labi- pēc kaku daudzuma varēja spriest, ka viņam ir gana omulīgi. 

Sagaidīju, kad saule aiziet aiz koku galotnēm un izliku sikspārni uz balkona malas. Šis uzreiz aizlaidās. Laikam ar nemīl garas atvadu runas.