Vai latvieši lasa mazāk?
Aizvadītajā nedēļā ienāca prātā doma, ka varētu šīs piecas dienas līdz Grāmatu izstādei Ķīpsalā aizvadīt tādā kā literatūras zīmē un katru dienu nopublicēt vienu rakstu par grāmattematiku- lasīšana, grāmatas (ne grāmatu atsauksmes), literatūra. Pie reizes būs iemesls pielikt punktu tiem rakstiem, kuri jau ilgu laiku marinējas nepabeigti. Droši vien aktualitāti kāds no tiem būs zaudējis, bet var taču viedoklis būt neaktuāls, ne?
Par šādu tēmu izteikties pamudināja ik pa laikam dzirdētā gaušanās par to, ka cilvēki mazāk lasa grāmatas. Ka agrāk cilvēki pirka grāmatas un lasīja, bet tagad nedara ne vienu, ne otru. Vēl arī tas, ka internets un televīzija nogalina grāmatas, jaunā paaudze nemāk lasīt un kas tik vēl ne. Un kā dzelžaināko argumentu šiem ”apgalvojumiem” blakus noliek grāmatu tirāžas. Jā, tur kritumu var matīt. Bet par to vēlāk.
Šis raksts bija padomā jau gadus piecus, ja ne senāk. Kādus trīs gadus atpakaļ cītīgi vācu informāciju- bija gan Latvijas Nacionālās bibliotēkas dati, gan dati no Centrālās statistikas pārvaldes, gan Rīgas un Jūrmalas bibliotēkām. Rakstīju teikumus, zīmēju tabulas un …. un nekādi nespēju nonākt pie sakarīga rezultāta. Nopratu, ka te ir trīs tālāki varianti- atmest ar roku, turpināt meklēt kļūdas un sakarības, kā arī tālāk visu publicēt ar subjektīviem secinājumiem, jo pamatojamu sakarību vienkārši nav.
Dažus gadus nogaidīju un izvēlējos trešo variantu.
Tad nu mēģināšu sakarīgi sajaukt kopā faktus un ciparus ar savām subjektīvām domām. Uzreiz gan atvainojos par atsauču trūkumu- man viss ir sarakstīts pierakstos jau vairākus gadus atpakaļ un neatminu no kurienes tieši dati iegūti. Dažas tabulas un piezīmes pašam grūti izlasīt :)
Vispirms par to ”cilvēki mazāk lasa, tāpēc arī grāmatu tirāža samazinās”. Jā, tas tiesa, izdoto grāmatu skaits sarūk.
Skatam tabulu, kurā attēloti gads, izdoto grāmatu un brošūru skaits, kopējā tirāža un vidējais eksemplāru skaits katram izdevumam. Lai interesantāk, tad pieliku klāt vēl iedzīvotāju skaitu Latvijā.
Gads |
Grāmatu, brošūru skaits |
Tirāža |
Vidējais eksemplāru skaits |
Iedzīvotāju skaits Latvijā |
1995 |
1968 |
9549000 |
4852 |
2 500 580 |
1996 |
1964 |
7733000 |
3937 |
2 469 531 |
1997 |
2320 |
7469000 |
3219 |
2 444 912 |
1998 |
2569 |
8203000 |
3159 |
2 420 789 |
1999 |
2652 |
7161000 |
2700 |
2 399 248 |
2000 |
2546 |
7033000 |
2762 |
2 381 715 |
2001 |
2530 |
6185000 |
2444 |
2 353 384 |
2002 |
2327 |
4597000 |
1975 |
2 320 956 |
2003 |
2606 |
5132000 |
1696 |
2 299 390 |
2004 |
2591 |
4879000 |
1883 |
2 276 520 |
2005 |
2371 |
4821000 |
2033 |
2 249 724 |
2006 |
2428 |
4696000 |
1934 |
2 227 874 |
2007 |
2765 |
5261000 |
1902 |
2 208 840 |
2008 |
2855 |
5236000 |
1833 |
2 191 810 |
2009 |
2244 |
3515000 |
1566 |
2 162 834 |
2010 |
2035 |
3331000 |
1636 |
2 120 504 |
2011 |
2128 |
3453000 |
1622 |
2 074 605 |
2012 |
2083 |
3559000 |
1708 |
2 044 813 |
2013 |
2223 |
3254000 |
1463 |
2 023 825 |
2014 |
2177 |
2974000 |
1366 |
2 001 468 |
2015 |
2187 |
3120000 |
1426 |
1 986 096 |
Izdoto grāmatu un brošūru skaits svārstās un ir tendence samazināties. Tirāža tāpat. Vidējais eksemplāru skaits ar lēkā uz mazinājuma pusi. Iedzīvotāju skaits mazinās bez lēkāšanas. Vai var apgalvot, ka cilvēki lasa mazāk, jo samazinās iedzīvotāju skaits? Diez vai. Protams, ja iedzīvotāju skaits samazinās, samazinās arī tirgus un līdz ar to iespējamo grāmatu pircēju skaits. Bet tādā gadījumā vai nevajadzētu tam visam norisināties proporcionāli? Jā un nē. Subjektīvas pārdomas saka, ka ar šiem cipariem var spēlēties dažādi un katrs var interpretēt kā grib. Tik apgalvot gan laikam neko nevajadzētu.
Varam šo tabulu nedaudz latviskot- pieņemsim, ka Latvijā izdotās grāmatas pārsvarā ir latviešu valodā (tā arī ir) un grāmatas latviski lasa tikai latvieši. Varbūt, ka te varēs pamanīt kādas sakarības.
Gads |
Grāmatu, brošūru skaits latviešu valodā |
Tirāža |
Vidējais eksemplāru skaits |
Latviešu skaits Latvijā |
1995 |
1626 |
7825938 |
4813 |
1421987 |
1996 |
1667 |
6841368 |
4104 |
1377785 |
1997 |
1968 |
6443232 |
3274 |
1371569 |
1998 |
2182 |
6947488 |
3184 |
1365047 |
1999 |
2191 |
6250923 |
2853 |
1357813 |
2000 |
2044 |
5952128 |
2912 |
1370703 |
2001 |
2098 |
5417036 |
2582 |
1368994 |
2002 |
1876 |
3967740 |
2115 |
1365080 |
2003 |
2093 |
4485299 |
2143 |
1362666 |
2004 |
2145 |
4362930 |
2034 |
1356081 |
2005 |
1932 |
4300632 |
2226 |
1354656 |
2006 |
2011 |
4200979 |
2089 |
|
2007 |
2366 |
4824274 |
2039 |
|
2008 |
2447 |
4810802 |
1966 |
|
2009 |
1893 |
3227565 |
1705 |
|
2010 |
1752 |
3077208 |
1756 |
|
2011 |
1856 |
3223777 |
1737 |
1255785 |
2012 |
1761 |
3335012 |
1894 |
1245246 |
2013 |
1910 |
3005854 |
1574 |
1237463 |
2014 |
1828 |
2759949 |
1510 |
1229067 |
2015 |
1834 |
2852332 |
1541 |
1223650 |
Ko var redzēt šajā tabulā? Grāmatu izdevumu skaits pieaug (līdz 2008.gada krīzei), tad samazinās. Tirāžas samazinās- 20 gadu laikā divas ar pusi reizes (jeb par 64%). Vidējais eksemplāru skaits šajā laikā samazinājies trīs reizes (par 69%). Latviešu skaits samazinājies par 200 tūkstošiem jeb par 14%.
Vai šie 14% pazudušie latvieši būtu vainojami pie grāmatu izdošanas krituma? Diez vai. It kā te varētu puslīdz droši apgalvot, ka izdotās grāmatas parāda, ka latvieši lasa mazāk. Jo kā gan savādāk izskaidrot grāmatu tirāžu samazinājumu? Protams, arī te varētu pastrīdēties, bet to atkal atstāšu uz beigām, kad mēģināšu kopsavilkt.
Eiropas Savienības statistika saka, ka Latvijā vidēji (sievietes vairāk (82%), vīrieši mazāk (62%)) 72% lasa grāmatas (precīzāk- ir izlasījuši vismaz vienu grāmatu pēdējā gada laikā). Vēl pieņemsim, ka no šiem 72% puse ir aktīvo lasītāju (man kaut kur atrasts un pierakstīts ir vēl mazāks procents- 19,6% lasa 13 un vairāk grāmatas gadā). Tātad 1/3 no latviešiem ir aktīvi lasītāji un ir tie, kas var celt vai necelt izdevniecību grāmatu tirāžu. Skatoties tabulā var redzēt, ka Latvijā aktīvo lasītāju skaits no ‘95.gada 475000 samazinājies uz kādiem 400000 2015.gadā. Ja liela daļa no tiem vēl pieslienas svešvalodā lasošajiem, tad skaidrs, ka latviešu valodā grāmatu tirāžas saruks, jo kurš gan tās lasīs? Bet te atkal var prātuļot- kā var zināt, vai tajā 14% samazinājumā nav lielākā daļa nelasošo? Varbūt pat visi nelasošie?
Man bail apgrūtināt lasītāju ar vēl kādu tabulu (vajadzēja jau grafikus ar pieslēgt, bet tad raksts aizies nelasāmā garumā), tāpēc mēģināšu īsi piestiķēt vēl kādus skaitļus.
Lai apmēram saprastu, kas slēpjas zem ”vidējā tirāža” es minēšu dažus piemērus ar 2015.gada bestselleriem latviešu valodā:
Latviešu autori:
Kā trīs draugi ceļgrauzi pieveica- 7000eks
Jūs nekad viņu nenogalināsiet- 6000eks
Lupatiņu rīts- 5500eks
Lauku sētā diena gara- 5000eks
Svina garša- 3288
Tulkojumi:
Greja 50 nokrāsas Kristenas acīm- 8000eks
Grega dienasgrāmata. Vecā skola- 8000eks
Grega dienasgrāmata. Garais ceļojums- 7000eks
55 aizraujoši stāstiņi- 4000eks
No iepriekšējiem gadiem bija arī 10000 eksemplāru (ja nemaldos, Greja 50 nokrāsas). Tātad- lasītāju mums ir gana daudz, lai pārdotu arī 10000 eksemplārus. Bet pamatā katram izdevumam ir 1000 līdz 3000 eksemplāru.
Laikam vajadzētu pāriet uz subjektīvo secinājumu daļu, kura solās būt gara. Un subjektīva.
Sāksim ar jautājumu- kāpēc gan cilvēki pērk grāmatas?
Atbilžu varianti varētu būt- lai izlasītu aktuālo izdevumu; lai noliktu plauktā (varbūt vēlāk izlasītu); lai dāvinātu; pērk bērniem; ir liels troksnis, skandāls ap grāmatu; dēļ autora; dēļ reklāmas; labas atlaides.
Izdevējiem varētu patikt visi varianti, izņemot pēdējais.
Un te vēl klāt piederētos jautājums- vai var lasīt grāmatas bez pirkšanas? Skaidrs, ka var- bibliotēkas (te gan ar samazinās izsniegumu skaits- vidēji par miljonu gadā), vecie izdevumi (maiņa vai simboliska samaksa), aizņemšanās no radiem un draugiem, internetā e-grāmatas un audiogrāmatas. Un skaidrs, ka šie lasītāji nekādā statistikā neparādās, jo viņi kā pagrīdnieki spēj sevi apgādāt ar literatūru un neiespringt par svaigiem izdevumiem (kurus nopērk vēlāk ar atlaidēm).
Vēl saistībā ar šo ir viena matemātiska darbība par izdevumu, tirāžas un visu pārējo kritumu. Pieņemsim, ka vidēji cilvēks lasa 75 grāmatas gadā, bet iegādājas kādu nieku vairāk- teiksim 100 grāmatas. Tātad katru gadu veidojas pārpalikums 25 grāmatas. Izskatās, ka ik pēc trim gadiem var taisīt tukšo gadu, kad nepērkot nevienu jaunu grāmatu, tāpat ir ko lasīt. Skaidrs, ka šādā gadījumā jāpiebremzē ar jaunu grāmatu pirkšanu un šādi ļaujot izdevniecībām teikt, ka grāmatu tirāža krīt un cilvēki nelasa. Lasa, tikai netiek līdzi piedāvājumam.
Vēl būtisks latviski jaunizdotu grāmatu kritums varētu būt cilvēku izvēlē lasīt svešvalodās. Un te arī tiek apieta vietējā statistika, jo ir brīvpieejas grāmatas svešvalodā, lētāk un ātrāk iegādāties ārzemēs, tur arī plašāka izvēle, nav ilgi jāgaida uz turpinājumiem. Turpretī pie mums… negribās jau rādīt ar pirkstu, bet… cenas ļoti bieži ir pārskrūvētas. Tirāžas ir mazas, nepārdomātas un netiek piedrukātas klāt (vai dara to kūtri). Tulkojums jāgaida ilgi un vēl ilgāk jāgaida sērijas turpinājums. Un, manuprāt, te ir viens būtisks un pamatīgi liels klupšanas akmens- bieži sērijas tiek aprautas un turpinājumi neseko- Troņu spēles, Strēlnieks, Devējs, Beigu spēle, Pasaules acs, Prom, … Kā gan lasītājs var uzticēties izdevniecībām, ja viņām svarīgi ir tikai pārdošanas rezultāti un ne silti auksts par lasītāja piečakarēšanu. Skaidrs, ka lasītājam ir aizvainojums un pamatots iemesls turpmāk izvēlēties oriģinālizdevumu svešvalodā (vai tulkojumu sev saprotamā svešvalodā). Jā, es saprotu izdevniecībām ir kaut kas arī jānopelna, bet svarīgāk par naudas nopelnīšanu ir nopelnīt lasītāju uzticību.
Un vēl- grāmatizdevējiem vajadzētu ļoti pārdomāt pie grāmatu pārdošanas. Un pie tā, ko viņi izvēlas piedāvāt latviski lasošajiem lasītājiem- vai tas tiešām ir tas, ko lasītājs vēlas? Varbūt dēļ pamatīgās šaušanas garām cilvēki sev paši meklē literatūru? Kā nekā ir tik daudz iesakošu resursu internetā (goodreads.com, piemēram), kas cilvēkam ļoti atvieglo izvēli un nav jāgaida vietējo izdevniecību piedāvājums.
Diemžēl mana tabula, kur bija vidējie mājsaimniecību ienākumi, vidējās algas un visādi citādi naudas rādītāju sapārojumi ar grāmatu skaitu, ir pačibējusi. Bet tā kā arī tur nevarēju saskatīt sakarības, tad labi vien ir- raksts būs mazāk izstiepts.
Mēģināšu pašās beigās uzskaitīt lasītus, dzirdētus un paša izdomātus divdesmit varbūtējos iemeslus, kāpēc samazinās latviski izdotās grāmatas:
Grāmatas ir dārgas
Cilvēki nelasa
Cilvēki lasa mazāk
Lasa bibliotēkās
Lasa savus krājumus
Cilvēku Latvijā palicis mazāk
Mazāk bērnu un pensionāru (nosacīti lasošākā daļa)
Nav naudas grāmatām
Lasa elektroniski
Nepērk dārgos jaunumus
Pērk grāmatas akcijās un ar atlaidēm
Paliek mazāks aktīvo pircēju pulciņš
Nav publiku uzrunājošas grāmatas
Ierobežoti līdzekļi, ko atvēlēt grāmatām
Nav vietas, kur glabāt mājās
Izdevējs aprauj sēriju
Lasa svešvalodās
Nevar pieņemt tulkojumu (ja lasīts vai skatīts svešvalodā)
Grāmata pie mums nonāk jau zaudējusi aktualitāti
Var jau būt, ka tie visi kopā arī veido to kritumu latviski izdotajās grāmatās, kas zin.
Pašās beigās mans subjektīvais prātojums- cilvēki nelasa mazāk, nelasa arī vairāk. Nav iespējams apgalvot, ka pie vainas grāmatu skaita samazinājumam ir cilvēku nelasīšana. Vai grāmatu augstā cena, kura būtu jāatbrīvo no PVN. Ja kāds grib apgalvot, ka cilvēki lasa mazāk, tad pretī gaidu salīdzinošus datus ne tikai ciparus par izdevniecību izdotajām grāmatām.
Tāpat nepiekritīšu, ka jaunā paaudze (un vidējā ar) nav nelasoša interneta dēļ (pirms internetlaikmeta taču visi cītīgi lasīja avīzes un žurnālus). Vienkārši ir mainījušies lasīšanas ieradumi un līdz ar to arī grāmatu pirkšanas paradumi.
Grāmatas tirāžas krīt tāpēc, ka lasītājs ir gudrs un ne tikai prot lasīt svešvalodās, bet prot arī pats atrast un sagādāt sev lasāmo no svešzemēm- ceļošana, internets, bezrobežu un bezmuitas režīms ļoti palīdz.
Par pirātismu man datu nav, bet pieļauju, ka tas arī paņem savu tiesu.
Vēl arī tas, ka Latvijas grāmatu izdevēji visos punktos zaudē ārzemju izdevējiem. Un zaudēs arī turpmāk. Izņemot, protams, grāmatu izdošanā latviski. Tur vietējiem izdevējiem ir monopolstāvoklis. Ļoti vajadzētu kādu labu plānu, lai tā arī paliek. Latviski izdotām grāmatām ir milzu vērtība un to vajadzētu rūpīgi kopt un sargāt. Te es vairāk domāju ne par cenas samazināšanu ar PVN vai ko citu, bet ar bibliotēku un skolu obligāto iebarošanu (izvirzot gan stingrus kritērijus). Citādi jocīgi skatīties uz bibliotēku iepirktajiem jaunumiem, kur milzīgs daudzums ir grāmatas krievu valodā (vienu brīdi cītīgi sekoju līdzi bibliotēku mājaslapā par svaigi iepirktām grāmatām- neizskatījās glīti). Bet tas jau būtu cits stāsts citai reizei.
Salīdzinoši nesen lasīju vienu rakstu par grāmatu lasīšanas paradumiem, un tajā galvenā doma bija, ka par grāmatu nelasīšanu ir čīkstējuši visos laikos, taču lasītāju daļa sabiedrībā vienmēr esot bijusi ~50/50 robežās, tā ka satraukumam nav liela pamata.
Šī tēma man pašam ir aktuāla un lielos vilcienos varu piekrist visam ko tu raksti.
Par grāmatu nepirkšanu izdevēji čīkst, tik vien kā aizmirst piebilst, ka grāmatas paliek aizvien dārgākas, bet algas tik strauji lielākas nekļūst.
Un vēl varētu paskatīties ko izdod. Visi lēnā garā arvien vairāk saiet kontinentā. Nez vai var prasīt no sabiedrības inteleģentākās daļas, kurai vismaz toerētiski vajadzētu vairāk pārstāvēt labāk pelnošo daļu, prasīt, lai viņi masveidā sāk patērēt stulbu literatūru.
Mums, kā Ziemeļeiropas valstij, tie rādītāji esot pat augstāki (30/70 (par labu lasošajiem)). Vienīgais mīnuss, ka sabiedrība paliek mazāka. Bet kā jau rakstā minēju- nekur nav zvanīts, ka samazinās proporcionāli vai pa labu/sliktu ne/lasošai sabiedrības daļai.
Algu lielums nekādu korelāciju nedeva- ne vidējās algas celšanās, ne minimālās celšana. Un bez algas ar ir ļoti daudz variantu lasīt, protams- varianti ir ierobežoti (ko bibliotekāres izdomās, to arī lasīsi).
Par pēdējo rindkopu piekrītu- izdevēji spiež uz to, ko var pārdot (Vai arī pašiem tas patīk? Un pēcāk lepni ieraksta savu ezotēriku katalogā zem ”Uzziņu literatūra”) . Varbūt esmu naivs, bet liekas, ka dažos gados lasītāju var pieradināt arī pie labas literatūras- tik mērķtiecīgi uz to jāiet.
Ļoti interesants apkopojums ar subjektīvajām pārdomām. Saprotu, ka grāmatu/brošūru skaits nosacīti irnizdotie “nosaukumi”, bet ar ko atšķiras tirāža no vidējā eksemplāru skaita?
Tas ”vidējais eksemplāru skaits” ir vidējais eksemplāru skaits katram izdevumam- pliki matemātiski izdalīta kopējā gada tirāža (visas izdotās grāmatas skaits) ar gadā izdoto izdevumu skaitu.
Es teiktu tā:
1) lai kādu grāmatu iztulkotu, ir vajadzīgs diezgan liels finansiāls ieguldījums, sākot ar autortiesībām, tulkotāja darbu un algām visiem, kas ir iesaistīti grāmatas tapšanā (redaktors, korektors, mākslinieks, maketētājs, tad vēl nodrukāšana, uzglabāšana noliktavā, kas arī nav par velti, izvadāšana pa veikaliem utt.) Tas viss to cenu uztaisa diezgan skaistu. Protams, var jau arī vienkārši izlikties neko nezinām par autortiesībām (kā te vienai otrai izdevniecībai esot gadījies) un laba tulkotāja vietā paņemt tādu, kurš pusgadu ir dzīvojis Londonā un tāpēc tagad ir liels speciālists, vai arī studē svešvalodniekos otrajā kursā un tāpēc arī noteikti zina, ko dara, bet tas ir tāds vienas reizes pasākums – lasītājs nav muļķis, visus fēlerus tekstā uzķers (vai neuzķers), un vairāk tai pašā bedrē nekritīs.
2) labs tulkotājs maksā dārgi un bez darba nesēž ne mirkli, bet arī viņam diennaktī ir tikai 24 h.
3) ar to nobraukšanu uz Kontinenta pusi ir tā, ka ļoti bieži nākas dzirdēt, ka cilvēki vienkārši meklē kaut kādu atelpu no ikdienas visādās smadzeņu košļenēs, un ne vienmēr viņi ir, maigi sakot, ne pārāk inteliģenti, drīzāk pat otrādi. Un tas nebūt nav slikts stresa noņemšanas veids. Kaut gan par tiem, kas lasa Račko, es pat nespēju komentēt.
4) pavisam vienkārši – kas ir lasītājs, tas lasīs, kas nav, tas nelasīs, un kaut vai izstiepies, bet tur neko neizdarīsi. Ir humanitārie, un ir eksaktie, un tā nu tas ir.
5) mūsu lielākā nelaime ir ļoti mazais tirgus. Cik pasaulē ir to, kuri raksta/lasa latviski, un cik – to, kuri raksta/lasa angliski, franciski, vāciski, spāniski utt.? Un tur nu neko nevar darīt, cik esam, tik esam.
6)vismaz manās apkārtnes bibliotēkās dzīvība kūsā, ka prieks. Un tūlīt būs Ķīpsala, un atkal ies vaļā. Būs labi.
Grāmatu ceļš līdz lasītājam ir laikietipīgs un darbietilpīgs process, piekrītu. Bet tāpat cenu politika lielai daļai izdevniecību ir līka (nesaku, ka nepareiza- neesmu tik gudrs, lai spriestu)- uzliek lielu sākuma cenu un gaida pircējus. Tad pamazām met nost un pēc pusgada jau laiž akcijās. Ja lasītājs ir pacietīgs, tad 25 eiro vietā viņam grāmata pēc pusgada būs 10. Vēl pēc gada 5eiro.
Cik izdevniecībai sanāk vidējā cena šādam metienam? 12eiro? Varbūt uzreiz laist pa šo vidējo cenu un ar kārdināšanu piespiest lasītāju nebūt pacietīgam? Tad nebūs ne noliktavas, ne pārkrāmēšanas, ne jāzīmē lielās akciju cenu zīmes.
Un vispār- sen jau jābūt kaut kādām grāmatu pārdošanas aktivitātēm. Cik var sausas preses relīzes taisīt un iztikt ar blogeriem :)
Tas par to cenas krišanos nepārprotami izklausās pēc Zvaigznes. Es arī Stīvena Kinga 22.11.1963 nupat nocēlu par 3eur, kaut gan sākumā cena bija krietns divciparu skaitlis. Un gan jau kāds Kinga fanāts savulaik nopirka arī par milzu sākotnējo cenu, un pēc tam dikti spļaudījās, ka nav pacieties. Šitais piegājiens man arī nav saprotams, jo, piemēram, to pašu It es pagājušajā Ķīpsalas pasākumā no Rozes kastēm izcēlu par 2eur ar drusku atlocītu vāka stūrīti (nu labi, var dabūt smuku par aptuveni 7eur), bet pirkt no Zvaigznes It divos sējumos kopā par tuvu 40eur man roka neceļas. Nupat abi Rotfūsi arī bija par 5eur gab, bet nenopirku, jo man jau bija angliski – un angliski ir tā, kā visbiežāk lasu tieši cenas/pieejamības/piedāvājuma apjoma dēļ.
Kas attiecas uz blogeriem, tad viņi ir labi ļaudis, ja tikai vēl nebūtu pasākuši drusku slinkot…
Man domāt, tagad pagrūti pareizi interpretēt šādu statistiku, jo diez vai mūsdienās ir spēkā sakarība pircēji = lasītāji, jo pārsvarā tomēr spēkā cita sakarība cena > maciņš. Un kā jau Tu pats raksti- lasīt var viskautkur: bibliotēkās, elektroniski, ārzemēs iegādātu, vecos krājumus no sava vai draugu plaukta. Tad jau drīzāk būtu jāorganizē aptauja, kādā nupat piedalījos par televizora skatīšanās paradumiem- cik stundas vidēji lasāt darbdienā? sestdienā? svētdienā? vai lasīšanas apjoms pēdējo 3 gadu laikā mainījies?
Viens, kas gan ir mainījies- rindas grāmatnīcā, kad ievesti jaunumi. Ak dies, kas tās agrāk bija par azartiskām medībām! Un katrs sevi cienošs grāmatnieks zināja arī kārtējā iepirkuma izlikšanas stundu antikvariāta plauktā.
Lasīšana pa stundām jau tika aptaujāta un skaitīta- Ziemeļvalstis topā. Kaut kur man bija šāda aptauja pieķeksēta bukmarkos.
Tāpēc jau arī rakstīju šo rakstu- nav iespējams argumentēti čīkstēt, ka tagad latvieši lasa mazāk. Grāmatu tirāža nav rādītājs.
Pēdējas rindas atceros redzējis (interneta bilžukos) pie Zatlera un Grūtupa grāmatām. Vēl laikam Kontinenta stendu gāza riņķī pēc Greja krāsu kinoseansa (viņi kinoteātrī turpat pēc filmas tirgoja grāmatu).
Kā saka senie latīņi- Lasīšana mainās un mēs maināmies līdz ar to :)
Ļoti daudz grāmatu izlasīju skolas (var teikt padomju bērnības) laikā. Tagad lasu ekstrēmi maz, lai neteiktu, ka nelasu nemaz :( Ir pāris grāmatas, kuras pat speciāli pasūtīju un ilgi gaidīju, kamēr atnāca no aizjūras zemēm, bet izlasījis neesmu. Nezinu, kāpēc tā ir. Kaut kā vienkārši vairs negribās lasīt. Bet nu lasīt, protams ir ļoti daudz ko. Principā neierobežots tēmu skaits. Protams, lasu visu oriģinālvalodā, ja vien to protu (attiecīgi, tātad te domāju angļu valodu). Mūsdienās grāmatas ir pieejamas arī audio jomā, bet nu negribas pat klausīties tās… bērnības laikā faktiski ik vakaru klausījos radio (šķiet LR2), kur tika lasīts kāds stāsts. Tas bija ļoti saistoši un man patika. Nezinu, kāpēc tagad, kad visa ir pa pilnam, neko no tā vairs negribas. Hvz… man liekas reālais iemesls ir tāds, ka dzīve ir palikusi ļoti strauja un ir sajūta, ka “neko nevar paspēt”. Vai nu arī no informācijas pārpilnības ir iestājies tāds pārsātinājums, ka tas rada vēlmi pabūt uz neapdzīvotas salas kādu laiku bez jebkādām mūsdienu tehnoloģijām.
Nelasīšanas periodi uznāk visiem :)
Par Tavu pēdējo teikumu- grāmata jau tieši var izpildīt šādu ”neapdzīvotas salas” funkciju. Protams, ja vien ir iespēja nolīst klusā stūrī un izslēgt tālruni.