Grāmatas kā kolekcija.

Aizvadītajā nedēļā ienāca prātā doma, ka varētu šīs piecas dienas līdz Grāmatu izstādei Ķīpsalā aizvadīt tādā kā literatūras zīmē un katru dienu nopublicēt vienu rakstu par grāmattematiku- lasīšana, grāmatas (ne grāmatu atsauksmes), literatūra. Pie reizes būs iemesls pielikt punktu tiem rakstiem, kuri jau ilgu laiku marinējas nepabeigti. Droši vien aktualitāti kāds no tiem būs zaudējis, bet var taču viedoklis būt neaktuāls, ne?
Cilvēki krāj markas, monētas, nozīmītes, alus bundžas, un vēl daudz ko citu. Arī grāmatas. To pēdējo dēvē par bibliofiliju. Un tādu cilvēku, kurš kolekcionē grāmatas, sauc par bibliofilu.
It kā skaitās, ka bibliofils kolekcionē kaut ko retu un vērtīgu, bet, manuprāt, pilnīgi mierīgi grāmatas var kolekcionēt bez uzsvara ”rets un vērtīgs”. Teiksim var veidot kolekciju ar domu savākt visu sēriju. Vai viena autora grāmatas. Reiz satiku vienu cilvēku, kurš savā kolekcijā vāca visas izdevniecības ”Atēna” grāmatas. Skolas laikā bija atbraucis cilvēks, kurš kolekcionē Ābeces. Gan jau ir vēl kāds bibliofilijas paveids (žanrs, krāsas, valoda, …).
Vēl gribētu sadalīt bibliofilus divās daļās- īstenie kolekcionāri un biznesmeņi. Par pirmajiem laikam viss skaidrs- grāmatas ir sirdslieta un kolekcija ir paša priekam. Tie otrie varētu būt lielā mazākumā un ar izteiktāku vēlmi ieguldīt un pēcāk pārdot. Vai nu paši vai bērni.
Ja tā triviāli paskatās, tad nav tas sliktākais kapitāla ieguldījums- var sanākt laba pensija vecumdienām, ja ir laiks, vieta un līdzekļi. Gala beigās ir daudz labas un vērtīgas grāmatas, kuras būs labas un vērtīgas (tikai retāk sastopamas) arī vēlāk. Un varbūt pat vērtīgākas. Ja izdodas sakrāt kādus tūkstošus piecus labu grāmatu, tad vēlāk var taisīt kapitālu, katru tirgojot pa daždesmit eiro gabalā. Plikā matemātika saka, ka 5000 grāmatas par vidējo cenu 25 eiro sanāk 125 tūkstoši. Daudz vai maz, reāli vai sapņaini, tas ir cits jautājums.
Bet nav ko par biznesmeņiem. Tie pirmie- ar sirdi, dvēseli un grāmatu pārņemtie, ir interesantāki. Vismaz es tādus, kuri var atļauties (nauda un vieta), apskaužu. Pēc Umberto Eko nāves, internetos klejoja viņa bibliotēkas fotoattēls. Apbrīnojami, daiļi un skaudīgi. Priecēja acis arī televīzijas sižets par Knutu Skujenieku, kurš atdāvināja savu grāmatu kolekciju Nacionālajai bibliotēkai. Burvīgi! Tu vari izveidot tādu pasauli sev apkārt, kurā mierīgi patverties un jebkurā kaktā tev ir ko atšķirt un iegrimt. Jebkādam gara stāvoklim un jebkādai literārās garšas kārpas niezei ir iespēja tikt nomierinātai neizejot no telpas. Perfekts bibliofila bibliofīlings!
Pašam man līdz bibliofilam ir kur augt- nevaru ne lielīties ar apjomu, ne saturu, ne arī cenu (bij taču jāiepin arī biznesmeņbibliofils). Varu priecāties savā plauktā par visiem latviski izdotajiem Vonnegūtiem un Heijerdāliem. Priecē Hakslijs, Valtari un Kīzijs. Pildās Kinga, Eko un Murakami saraksts. Pamazām pildās arī prātīgo grāmatu saraksts. Viss ir procesā.
Nezinu vai esmu sākumā un vai izdosies palielināt apjomu, bet skaidrs, ka saturu savai kolekcijai celšu. Vismaz tāda doma šobrīd ir. Tāpat man ir skaidrs, ka bibliofilija bibliofilijas dēļ man nav interesanta- pliki pirkt grāmatas bez lasītkāres īstu gandarījumu nesniegs. Manuprāt, labam bibliofilam vajadzētu visu savu kolekciju arī izlasīt. Vismaz vēlēties to izdarīt.
Par cik plauktu ir tik cik ir un nemedzu pārlasīt, un bieži vien nopērkas vairāk un biežāk nekā iznāk tos patukšot, tad esmu iesācis lielāko daļu pēc izlasīšanas nolikt kaudzītē priekš nākošā maiņu punkta.
Katru dienu varu priecēt acis ar savu anit-bibliotēku :D https://fs.blog/2013/06/the-antilibrary/
Bet, ja plauktu būtu daudz, tad jau kaudzītes nekrāmētu, ne? Un kā ir ar tām mīļajām un dārgajām grāmatām- tās taču prom nedod? Vai arī visu skati kā maiņu un par kolekcionēšanu nedomā?
Uz maiņu nenesu grafiskās noveles un mangu, bet no prozas pagaidām pieturu XX gadsimta sēriju, pirms tam bija arī ”Dziesma par ledu un uguni” sērija līdz brīdim, kad sapratu, ka latviski nesagaidīt piektās grāmatas otro daļu. Pārējās ir no iesāktām sērijām, lai atgādinātu un neaizmirstos. Ā, arī bērnu grāmatas lielākoties atstāju… nākotnei tā teikt :D
Praktiska pieeja :)
Es gan vēl ceru, ka Mārtina grāmatu sēriju kāda izdevniecība pārņems un būs latviski piektās grāmatas otrā daļa. Saprotu, ka tas var notikt tikai tad, kad autors uzceps sesto daļu un apsolīs arī nobeigumu.
Neesmu tik tālu ticis The Wheel of Time sērijā, bet ir dzirdēts, ka Sandersonam sanācis labāk nekā pašam Džordanam. Neļaunotos, ja viņam uzticētu arī šo :D Protams, neaizkavējot paša projektus
o, feini, man arī visas latviski izdotās Kurta grāmatas. Nebija viegli, bet neatlaidīgi monitorējot Latvijas “grāmatu tirgu” salasīju :)
Man gāja salīdzinoši viegli- ibukā saliku vēlmēs un paši pieteicās :)