Aizvadītajā nedēļā ienāca prātā doma, ka varētu šīs piecas dienas līdz Grāmatu izstādei Ķīpsalā aizvadīt tādā kā literatūras zīmē un katru dienu nopublicēt vienu rakstu par grāmattematiku- lasīšana, grāmatas (ne grāmatu atsauksmes), literatūra. Pie reizes būs iemesls pielikt punktu tiem rakstiem, kuri jau ilgu laiku marinējas nepabeigti. Droši vien aktualitāti kāds no tiem būs zaudējis, bet var taču viedoklis būt neaktuāls, ne?

Gada nogalē valstī tika sacelta pamatīga literārā vētra- Izglītības un zinātnes ministrija gribot samazināt latviešu literatūras stundu skaitu, lai tur ietūcītu drāmu.
Īsti tā neviens neiedziļinājās kas ar to domāts un kāds mērķis, bet sašutums bija jāpauž. Un pauda ar- skolotāji, literāti, sabiedriski aktīvi cilvēki, politiķi, kultūras cilvēki, un visi pārējie.
Redz, latviešu literatūra skolā tā jau esot pabērna lomā un nu vēl cirps nost jau tā plāno kažociņu. Nosals. Un pēcāk nebūs ne lasītāju, ne literātu.

Vēlāk Izglītības ministrs Šadurskis dusmojās, ka ne tā saprasts un pārprasts- skolas pašas varēs izvēlēties ko mazināt un ko ne. Un ne jau obligāti mazināmajam jābūt literatūrai. Bet kurš gan dzird vārdus, ja ausis vēl pilnas ar vētras dunu.

Man par literatūras stundu mazināšanu un literatūras stundām skolā ir sakāmas divas lietas: pirmā- droši var mazināt literatūras stundu skaitu; otrā- nekādā gadījumā mazināt nevajag!

Uzreiz gan piebildīšu, ka tālākais teksts nav vēršanās pret kādu skolu, konkrētu skolotāju vai skolotājiem vispār. Es tikai balstīšos uz savu un savas meitas pieredzi. Un tā kā man pret bērna izglītību ir sakāpināta uztvere, tad negatīvāks teksts nav jāuztver personīgi. Vēl jo vairāk, ja es ar savu negatīvo pieredzi varētu būt lielā mazākumā (ļoti ceru, ka tā arī ir).

Atkārtošu vēlreiz šo pretrunīgo domu- latviešu literatūras stundas skolā noteikti ir vajadzīgas. Un skaitu nevajag mazināt. Bet, ja savādāk nevar, tad, ar šī brīža pieeju, mazināšana arī nekādu skādi nenodarīs- varbūt pat otrādāk.
Gluži vienkārša iemesla dēļ- šobrīd literatūras stundas tiek aizvadītas nepilnvērtīgi un izniekojoši.

Gan manā laikā, gan tagad arī meitai literatūras stundas ir bezjēdzīgas un garlaicīgas (par viņas stundām es spriežu pats- viņas viedoklis te nav pārstāvēts).
Protams, bija izņēmumi. Protams, bija arī skolotāji, kuri radīja izņēmumus. Bet lielākoties tie bija izņēmumi. Pamatā literatūras stundas bija sacerējumu un atstāstījumu rakstīšana, dzejoļu skaitīšana klases priekšā un izlasītās grāmatas demonstrēšana. Tā tika pavadītas lielākā daļa no literatūras stundām. Pārējās stundās pierakstījām skolotājas diktēto par kādu autoru vai viņa darbu. Sausi uzņēmām informāciju un vēlāk sausi to atstāstījām.

Nevaru iedomāties nevienu cilvēku, kuram šādas literatūras stundas pamudinātu pievērsties lasīšanai, lasīt vairāk vai arī domāt savādāk par izlasīto. Ja nu vienīgi kādam spītīgam cilvēkam, kuram gribētos lauzt sistēmu, lai parādīt skolotājai, ka viņa dara nepareizi. Pieļauju domu, ka šādas stundas drīzāk atsit vēlmi lasīt līdz ”nu es esmu pieaudzis, kaut ko vajag dvēselei” laikam.

Manai meitai skolā ir tas pats- šajā mācību gadā līdz gadu mijai viņi bija ”apguvuši” Veidenbaumu un Čaku. Vēl arī mitoloģiju. Tas nozīmē, ka pārsvarā stundu laikā skaitīja šo autoru dzejoļus uz atzīmi- šis ir varen ”burvīgs” literatūras stundu aizpildīšanas veids. Janvārī un februārī stundu laikā lasīja Lāčplēsi- laiž grāmatu pa riņķi klasē un katrs lasa skaļi noteiktu skaitu rindiņu. Gluži kā es pirms gadiem 25. Atšķirība tik tāda, ka man pēc tam bija jāraksta sacerējums, bet meitai jāpilda tests.

Tā lasīšana klasē bija vissliktākā un bezjēdzīgākā lieta, kas varēja būt. Viens lasa bez izteiksmes, citi 25 knosās vai zīmē kladē krāniņus. Nākamais lasa stostīdamies, pārējie runā vai iegrimuši savās domās. Šo visu atkārtojam vēl vairākas mācību stundas.
Tagad to visu (es domāju iegrimšanu domās un krāniņu zīmēšanu kladēs) varētu būt aizstājis tālrunis.

Dzejoļu skaitīšana stundās, manuprāt, ir bezjēdzīga stundu galināšana. Tā vietā, lai savas trīs stundas pēc kārtas ziedotu visu klases skolēnu noklausīšanai, varētu izrunāt trīs autora darbus- parādīt visas šķautnes, aisberga neredzamās daļas, vēsturiskās modes lietas, utt. Parādīt, ka dzeju ir iespējams lasīt un saprast savādāk. Ļaut iepazīt autoru un viņa varoņus no cita rakursa.
Saprotu, tas no skolotājiem prasa daudz lielāku ieguldījumu, bet citādi man liekas, ka šobrīd literatūras skolotāji neiegulda vispār. Ne stundās, ne skolēnos, ne nākotnes literātos. Un te būtu tas bīstamākais scenārijs, kuru šobrīd rakstā bail aizķert, lai viss neaizietu drāmā- šie neieguldošie skolotāji pamatīgi nokauj skolēnu interesi gan par latviešu literatūru, gan par lasīšanu vispār. Ja skolēns katrā mācību stundā saņem ziņu (ne vienmēr šai ziņai jābūt tieši adresētai), ka lasīšana nav viņam, lasīt ir sarežģīti, tavs lasīt nav pareizs (jo nesakrīt ar mans lasīt), dikcija nav, šī grāmata tev pa grūtu (nelasi to vai lasi ko citu),… tad nav brīnums, ka skolēns izvēlēsies darīt ko citu. Un pirmām kārtām izvēlēsies nelasīt.

Kas mainīsies, ja palielinās literatūras stundu skaitu? Manuprāt, nekas- ātrāk izlasīs Lāčplēsi vai arī pirmajā semestrī blakus Čakam un Veidenbaumam būs jāskaita arī Vācieša dzejoļi. Varbūt uzspēs vēl pieķert arī Ziedoni.

Kas notiks, ja samazinās literatūras stundu skaitu? Manuprāt, nekas- visi klasē nepaspēs nolasīt savas rindiņas Lāčplēsī un daži dzejoli skaitīs konsultācijā.

Ne jau literatūras stundu skaits skolēniem sniegs izpratni par latviešu literatūru, pamudinās viņus lasīt vai iemācīs viņiem lasīt starp rindiņām. Klasē vienmēr būs lasītāji, zubrilas, nelasītāji. Būs tādi, kuriem patīk lasīt, kuri to dara piespiedu kārtā un, kuri nelasa vispār. Saprotu, skolotājiem ir ļoti sarežģīts uzdevums- savākt kopā dažādus līmeņus, dažādas vēlmes, dažādas izpratnes un izdarīt tā, lai izpildītos teiciens par vilku, kazu un kāpostgalvu. Tas nav viegls uzdevums, bet nešaubos, ka paveicams, jo nelielā tviteraptaujā man atbildēja, ka ne visiem bija tik štruntīga pieredze ar literatūru skolā. Atliek tikai nošpikot un pielāgot no tiem, kuriem tas ir izdevies.

Labās atzīmes latviešu literatūrā ne vienmēr ir uzticams rādītājs. Desmitnieks par noskaitīto dzejoli ir vērtējums atmiņai. Desmitnieks  sacerējumā ir par pareizo citātu un skolotājas viedokļa iekļaušanu tekstā. Desmitnieks par ārpusklases lasīšanu ir spēja atstāstīt grāmatas ceturto vāku vai izlasīto atsauci internetā. Desmitnieks liecībā nav desmitnieks latviešu literatūrai.

P.S.
Ja nu ikurāt kaut ko gribās samazināt skolā, tad mazinām sociālo zinību, mājturību, audzināšanas stundu. Tas ir lieks balasts.