Nosaukums: Omce sūta sveicienus un atvainojas.
Autors: Frēdriks Bakmans
Izdevniecība: Jānis Roze
Gads: 2016
LPP: 352

Fredrik Backman- Min mormor hälsar och säger förlåt ., 2013.
Tulkojums latviešu valodā- Renāte Punka

Par grāmatu-
Omce ir vislabākā vecmāmiņa kādu vien gandrīz astoņgadīgā Elza var vēlēties. Viņa vienmēr par Elzu rūpējas, viņu aizsargā un stāsta viņai burvīgas pasakas. Viņām pat ir sava izdomātā valoda. Protams, ne vienmēr Omcei viss izdodas, jo viņa ir tāda haotiska un nedaudz eksplozīva- jau kaut ko izdomā, tad dodas un dara. Un vienalga vai jārāpjas nakts vidū pie mērkaķiem zoodārzā, vai jāapmētā policisti ar kakām vai arī jāiešauj burkšķošajai kaimiņienei no peintbola šautenes.

Saite uz izdevēja mājaslapu: Frēdriks Bakmans- Omce sūta sveicienus un atvainojas.

Citātbildes var redzēt šeit- #lasuOmce

Man bija milzīga sajūsma par autora pirmo grāmatu ”Vīrs, vārdā Ūve” un skaidrs, ka viņa nākamie darbi būs jāķer kā karsti pīrādziņi. Un arī šoreiz karstais pīrādziņš bija ļoti gards- autors to pašu jautri sērīgo latiņu notur Ūves līmenī.
Vienīgi man neliela neizpratne kāpēc pie latviešu lasītājiem nonāca autora trešais darbs, bet otrais kaut kur palicis. Un kāpēc tulkots no tulkojuma (angļu valodas)? Lai nu paliek- tie ir grāmatu aizkulišu stāsti, kuri man nav saprotami un, ja jau manās rokās ir nonākusi laba grāmata, laikam ar nav jāsaprot.

Elza dzīvo vienā mājā ar Omci. Vēl šajā mājā dzīvo dāma ar perfekti izgludinātiem svārkiem, zēns ar sindromu, Brita Marija ar Kentu, Lenarts ar Modu, un pirmajā stāvā dzīvo Briesmonis, kura dzīvoklī mājo kaut kas vēl tikpat briesmīgs.
Elzai skolā īpaši viegli neklājas, jo viņa ir mazliet citādāka. Viņai patīk, kad pieaugušie izturas prātīgi, ir lasījuši Hariju Poteru un māk pareizi rakstīt. Tad viņai nevajag izmantot Omces dāvāto sarkano flomāsteru un labot kļūdas. Par to viņa skolā šad un tad saķeras. Un šad un tad tiek pie direktora. Parasti tādos brīžos viņu izglābj Omce, jo neviens, pat direktors, nebūs tik traks, lai ielaistos strīdā ar Omci.
Elzai ar Omci ir sava slepenā valoda un sava izdomātā pasaku valstība, kurā abas mīl ceļot.
Pamazām Elza nojauš, ka pasakas nav tikai vienkāršas pasakas, un pildot Omces uzdotos uzdevums, viņai paveras pavisam cita pasaule, kurā citā gaismā parādās ne tikai Omce, bet arī visi apkārtējie.

Ja vēl grāmatas sākumā man piezagās doma, ka autors viltīgi izmanto to pašu paņēmienu, kas Ūvē- pensionārs ar tiepīgu raksturu, no kura visi baidās. Bet pamazām tā doma izplēnēja. Jā, rokraksts vietām ir līdzīgs, bet stāsti ir atšķirīgi.
Omce ir tikpat sirsnīgs, tikpat aizkustinošs un tikpat burvīgs tēls kā Ūve. Tikai te brīžam haotiskā veidā notiek lēkāšana no pagātnes uz tagadni, no pasakām uz īstenību, no viena dzīvokļa uz otru. Bet kaut kādā veidā visam var izsekot (gandrīz) un azarts, kņudinot lasītprieku ar skaudru adatiņu, neļauj nolikt grāmatu malā pirms tā izlasīta. Un arī tad vēl tā nelaiž vaļā.
Lasām Ūvi, lasām Omci un ar pozitīvām domām gaidām nākamo darbu.

P.S.
Izskatās, ka no šī darba ir tapusi vēl kāda grāmata ar vienu no Elzas kaimiņiem.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0