Pamazām esam tikuši līdz tam punktam, kad no runām, par padomjlaiku pieminekļu gāšanām, esam nonākuši līdz darbiem. Bet, izskatās, ka darbi un darītāji būs slepeni. Vismaz tie tiks turēti aiz plīvura līdz pašam darba sākumam. Varbūt pat ilgāk.

It kā jau prasītos skaidra runa gan par izvēlēto pretendentu, gan par izvēlēšanās procedūru. Tīri tā, lai nevienam negribētos runāt par negodīgām vienošanām vai ”savējo” būšanām. Un arī tas, ka sabiedrība ir pieradusi pie atklātības un caurspīdīguma. Pat, ja tai nav vēlēšanās iedziļināties vairumā no šiem pasākumiem, kas paģēr šo atklātību. Plus vēl šim Uzvaras parka veidojumam šobrīd ir piešķirta pietiekami simboliska nozīme, lai tā demontāžu vienkārši sapurgātu. Un nav nozīmes vai aiz ļaunprātības, neuzmanības vai arī muļķības.
Tāpēc ir saprotama sabiedrības vēlme redzēt uzņēmuma nosaukumus, plānotāju vārdus un demontāžu tiešraidē. Sajūta, ka šādu simbolu gāšana sabiedrību sapurinās, uzmundrinās un ļaus atvieglojumā iztaisnot kumbru.

Bet ir viens ”bet”. Tāds kārtīgs, pasmags un grūti sagremojams. Visa tā augstākminētā sabiedrība ir tikai daļa. Lai kā negribētos atzīt, sabiedrībai ir arī vēl kāda daļa, kura šo visu gaida ar citām domām. Joprojām esmu optimists un uzskatu, ka šī kāda daļa ir ļoti, ļoti neliela. Varbūt skaļa. Varbūt arī jūtas ļoti motivēta, bet tik un tā- neliela. Kaut iespējams neliela, bet tāpat nevienam nav vēlme iekustināt to sniega piku kalna galā. Īpaši, ja neviens nezina, vai arī skaļi nesaka, cik mums tā kalna nogāze augsta.

Un, ja jau kāds atbildīgais nolēmis, ka jājauc slepeni, lai tā būtu. Domāju, ka labāk iztikt bez demontēšanas tiešraides izrādēm, ne kā pēcāk tiešraidēs skatīties uz 10.maija atkārtotu uzvedumu. Diez vai kādam būs vilšanās sajūtas, ja kādu rītu pamodīsies un uzzinās, ka darbi ir sākušies vai pat jau beigušies un putekļi nosēdušies. Viss! Provokatoriem no austrumiem nepaspēja atnākt ne pārskaitījumi, ne instrukcijas. Arī Interfrontes plintniece nepaspēja atlidot no Briseles un Līdztiesības atavismi nespēja sazīmēt transparentus un izritināt sarkanos karogus. Darbs paveikts un monumentālie atkritumi saslaucīti.
Tāpēc vien šis nav tas uzdevums, kas jāpilda saistītā pierakstā. Ja ir iespēja izrēķināt galvā un bez gariem pierakstiem, tad noteikti tā ir jādara. Lai nevajadzētu pārrēķināt, pārrakstīt un pārdomāt. Gana ilgi jau šis uzdevums bija atstāts novārtā.

Gandarījums noteikti būs arī bez šova, runām, tiešraidēm. Tik šoreiz tam klāt nāks nedaudz sāja sajūta- tas minētais ”bet”. Joprojām mēs nespējam būt vienoti. Joprojām baidāmies viens no otra. Joprojām baidām vienus ar otriem. Joprojām mūsu mucas ir ar darvas karotēm.

Lai kāds arī neteiktu, ka pieminekļu loma sabiedrības šķelšanā nav nekāda dižā, tie tomēr kalpo kā ķīļi sabiedrības vienotībā un jauc gaisu– demonstrējot nepareizi mācīto vēsturi, pieminot izdomātus varoņus un piegružojot prātus ar izdomātiem stāstiem. Neviena šībrīža paaudze nav pelnījusi šādus gaisa jaucējus un nepavisam to nav pelnījušas nākamās paaudzes. Tāpēc tie ir jānovāc un vienalga- slepeni vai atklāti. Tā būs labāk šodien un tā būs labāk arī turpmāk.