Pirms kāda laika uzdūros uz kārtējo interneta rakstu par ļaunajiem Latvijas lielceļu ripinātājiem- bmw. Pa diagonāli pārskrienot pāri, kārtējo reizi pārliecinājos, ka nekas jauns tur pateikts netiek- viena (liela) daļa ar putām uz klaviatūras turpina apgalvot, ka visi bmw vadītāji, kā minimums ir Belcebula reinkarnācija. Otra, turpretī, mēģina aizstāvēties. Principā, raksts priekš komentāru dueļiem.

Nezinu uz ko ir balstīti šādi pieņēmumi, bet man būtu citi personāži vietējo lielceļu sātanu lomās. Proti, pretēji vispārpieņemtajām (?) normām, es par bīstamākajiem tipiem uz ceļiem uzskatu vairāk vai mazāk vecus onkulīšus. Pārsvarā tie ir pārlieku taisnie latviešu onkas, kuri ”jaunībā autiņ’, bez dankrat’ varēj’ pacelt!”. Jauno paaudzi viņi uzskata par izlaistiem tipiem, kurus vajag vai nu nopērt vai arī sūtīt armijā. Labāk abus divus.

Ja jāuzzīmē tāds tips, tad aptuvenā aina izskatās šāda: onkulīts ap gadiem sešdesmit, kurš brauc ar savu gadus piecpadsmit atpakaļ iegādātu fordu vai opeli (toreiz jaunu un svaigu un Vācijas) un lepni paceltu galvu saviem lauku radiem stāsta, ka autiņa pārdošanas sludinājumā var ierakstīt, ka ir vienīgais īpašnieks Latvijā.
Šis pats tips izdzirdot Jura Dobeļa kārtējo frāzi no sērijas ”Nāvi okupantiem!” (nav svarīgi vai tiešraidē vai arī jau vairākkārt dzirdēts atkārtojumos) sev katrreiz uzsit pa celi un pašapmierināti nokremšļojās, ka turpinās balsot par TB/LNNK.

Lūk, šādi tipi uz ielām ir visbīstamākie. Es te nerunāšu par tantukiem, kuras nepiedalās satiksmē, bet vienkārši brauc no punkta A uz punktu B. Par viņām būtu cits stāsts. Tagad par onkām.

Šādi onkulīši ir bīstamāki par tiem ātri braucošajiem jauniešiem, kurus dīrā pa internetu. Viņu neparedzamās un kretīniskās attieksmes dēļ. Ja uz ceļa ir tikai viena josla katrā virzienā, tad kā likums viņu ātrums ir zem atļautā- vai nu 40-45 vai 80-85 km stundā. Un, ja pēc ilgākas sēdēšanas aizmugurē, tu sagaidi izdevību apdzīt, tad pēkšņi jūti, ka arī onkulīts atradis iespēju akseleratora pedāli piespiest tuvāk grīdai. Arī pēc apdzīšanas redzi, ka šis kādu puskilometru turas braši līdz, bet pēc tam manāmi atpaliek. Līdz nākamajam apdzinējam.

Ar apsteigšanu apdzīvotās vietās ir nedaudz grūtāk- ja redzi, ka onka brauc uz saviem 40-45 un tu pa blakus joslu (noteikumu robežās) viņu apsteidz, tad var novērot interesantu ainu (kā tad tā- jauns, zaļš gurķis te apdzīs vecu buku!? Tā neies krastā! Jaunajiem sava vieta jāierāda!)- vai nu onkulis atrod otro elpu un aizšaujas tev garām (uz īsu brīdi, jo pēc pārdesmit metriem viss atkārtojas) vai arī raustoties (piedzen, atpaliek, piedzen, atpaliek) turas blakus.

Tāpat viņiem ir raksturīgs niķis izlīst uz galvenā ceļa, nemaz neiedziļinoties vai tur kādam auto nāksies sabremzēties un vai labāk nebija palaist vienu auto garām un tad veikt manevru.

Vēl ir viena, manuprāt, trakāka lieta- ne viņi uzpasē ”aklo zonu”, ne skatās sānu spoguļos. Nav paredzams, vai viņš lēni brauc, jo tūlīt griezīsies vai viņš lēni brauc, jo viņam tā gribās. Neparedzami un bīstami.

Ja onkam vajag pārkārtoties pa kreisi uz blakus joslu, tad tiek ieslēgts pagrieziens un griezta stūre. Vai situācija to atļauj, tas šoferi pārāk neinteresē. Pieļauju domu, ka ar gadiem kakls stīvs vai arī vecuma aizmāršība klāt. Un ja tu šajā mirklī, braucot pa blakus joslu, atļaujies spiest pīpīti, jo saproti, ka pretējā gadījumā viņš nogriezīs tev ceļu un būs avārija, tad, pabraucot garām, no forda/opeļa var redzēt zvērojam dusmīgu acu pāru baltumus un mute aiz aizvērtā loga taisa tik dusmīgas grimases, ka tu nevilšus priecājies, ka no surdotulkojuma ne nieka nesaproti. Lai gan zemapziņa saka priekšā, ka pieminēts tiec tu, tavi slikti audzinošie vecāki, salīdzinoši mazais gadu skaits un varbūt vēl šis tas.

Šos tipus varētu pat nolikt kā bezcerīgos, jo jaunie vēl mainīsies (esmu optimists un ceru, ka mainīsies uz labo pusi), bet šādus večus neizmainīs nekas- viņi spītīgi turas pie sava braukšanas stila (khem, khe) un nemaz nedomā, ka viņos varētu būt kāda vaina. Jo vainīgi taču ir tie trakie, kuri viņus apdzen, lien priekšā un pīpina.