Dažas dienas atpakaļ jau ieminējos, ka pēc šķūņa nojaukšanas pāri palika pistole. Un turpat raksta komentāros uz jautājumu ”Ko darīt?” tika ieteikts vērsties policijā. Tā arī izdarīju.
Kā jau jūrmalnieks, devos vispirms uz Jūrmalas iecirkni. Izstāstīju savu stāstu dežūrējošam policistam un jautāju- ko darīt? Atbilde vienkārša- tā kā atradums ir Tukuma apkārtnē, tad, lūdzu, uz Tukuma iecirkni. Iedeva tālruņa numuru un lai tik zvanu šiem.

Sazinājos ar tukumniekiem.
Sarunu visu neatstāstīšu, bet izskatījās, ka ar šādiem jautājumiem viņi nav bieži saskārušies (laikam nav daudz tādu, kuri savus atradumus nes uz policiju). Vismaz tas, kurš bija otrā drāts galā- nemitīga pārjautāšana man un pakonsultēšanās ar savējiem.

Lai vai kā- par atradumu vajadzēja ziņot policijai. Uzreiz. Tajā pašā dienā.
Paņēma manus datus (personas kods, vārds uzvārds, adrese, tālruņa numurs) un teica, ka atbildīgais inspektors ar mani sazināsies.

Nepagāja ne padsmit minūtes, kad atbildīgais inspektors sazinājās. Sarunājām, ka pie tuvākā lauku brauciena padošu ziņu, lai šis ar var atskriet un savākt to pistoli pie sevis (cik nopratu no sarunas, tad pašam nav jāved, jo policija atbrauc, uztaisa izņemšanas aktu un savāc).Tā papīri prasot. Savākšot, izekspertīžošot un tad atdos. Ja vien tas būs atzīts kā nelietojams. Nepieciešamības gadījumā viņi to pataisīs par nelietojamu.

Uz manu jautājumu- vai uz vietas to nevar novērtēt, ka tas šaujamais jau šobrīd ir riekstu dauzāmā aparāta stāvoklī, inspektors atbildēja, ka – nūūū…em… papīri tā prasot…
Nu labi, ja prasa, tad lai rīkojas pēc papīriem.

Ieminējos ar par pēcākām darbībām ar šo pistoli- ko varēšu darīt? Izskatās, ka visu ko- likt pie sienas, plauktā, pārdot, atdot vai norakt zemē.
Jāskatās, kā beigsies pistoles ceļojums policijas iecirknī.
Ja nu kas- ziņošu.