Darbojošās personas:
ministrs
sabiedrība

1.cēliens.
Ministram uzsvilpj, lai pavelk autokrātisko ķēdīti. Citādi…

2.cēliens.
Ministrs raksta. Diennakts laikā rakstiens ir gatavs.

3.cēliens.
Prieku un lepnumu par paveikto atrāda tviterī. Vienai daļai rakstiens patīk, otra kritizē.

4.cēliens.
Atbilde. Otrai daļai patīk, pirmā kritizē.

5.cēliens.
Ministrs pateicas atbalstītājiem un nicīgi nošņaukājas uz kritizētājiem. Joprojām pārliecināts, ka visu izdarījis pareizi.

Beigas.



Šis iestudējums jau no sākta gala ir draņķīgs. Un draņķīgs tur ir viss- scenārijs, aktieri, režisori un pati ideja. Protams, visu to varēja izpildīt daiļi un ar glanci. Teiksim, ministrs varēja pats (uzsveru- pats!) izdomāt, ka ir vērts rakstīt atklātu vēstuli atbildīgām iestādēm, lai tās izvērtē visu, ko tām jāvērtē. Pat iemeslu varēja piemeklēt ne no tvitera pīļu perētājiem, bet pats. Teiksim- jutu pienākumu, vēlētos stiprināt drošības sajūtu, mazināt sabiedrībā aizdomas, pārliecināties par drošību, utml. Te pat nevajag Raini.

Tā vietā viņš izvēlas izdarīt visu tik nepareizi cik vien var izdarīt- atsaukties uz it kā sabiedrības spiedienu (lai arī no malas izskatās pēc atklāta pasūtījuma), izlikties asprātīgam ar dažādiem epitetiem, mētāties ar nepamatotiem apvainojumiem. Un trakākais- demonstrēt savas varas pārākumu ar naudas [ne]došanu. Tad vēl tā ”publicēšana” internetā. Nu gluži kā bērns, kurš atrāda vecākiem pilno podiņu un gaida uzslavas. Protams, sagaidīja ar- tik nez vai šīs uzslavas un atbalsts ir jel kā konvertējams. Laiks rādīs.

Likās, ka ar šo visu varētu beigties. Bija tik slikti, cik varēja būt. Bet nē- ministram tomēr gribas paturēt pēdējo vārdu- paldies atbalstītāji, neskatoties uz visu, uzskatu, ka man ir taisnība.
Taisnība, ka politiķi var un drīkst iejaukties mediju darbā! Taisnība, ka politiķi var draudēt ar naudas nepiešķiršanu sabiedriskam medijam! Taisnība, ka varu jebkuru nodēvēt jebkā! Jo ministrs? Ehh, ja vēl būtu aizdomājies cik jocīgi no malas izskatās, ka Aizsardzības ministrs paklausa cita politiskā spēka (kura vadītāju, ja nemaldos, apsūdz gan iespējamos kriminālos pārkāpumos, gan arī iespējamā naudas saņemšanā no kaimiņvalsts) atbalstītājam. Bet nē…

Sākumā luga izskatījās pēc komēdijas, bet beigās tās notis ir pārlieku traģiskas- ministrs, kuram var uzsvilpt un norādīt kad un ko. Ministrs, kurš tam paklausa. Ministrs, kurš grauj mediju prestižu un cenšas vājināt ceturto varu. Ministrs, kurš neatzīst kļūdas pat tad, kad tās viņam ierāmē.