Taromāts.
It kā šī galīgi nav tēma, par kuru vērts rakstīt un dalīties iespaidos, bet tomēr mēģināšu.
Līdz šim biju apzinīgs cilvēks un visādas plastmasas pudeles nesu uz dzeltenajiem konteineriem. Tagad laiks pienācis mainīt paradumus un dzeltenās urnas vietā jāizvēlas taromāta būdiņa. Tā nu sanāca, ka savu pirmo gājienu visu laiku atliku- pudeles krājās speciāli noliktā tarbā, kas ieņēmusi klusu kaktiņu koridorā. Pa to laiku internetā lasīju kā citiem [ne]veicas ar taromātu. Kādam nav, kur uzglabāt tādu lērumu. Citam taromāts nav pa ceļam. Vēl kādam taromāts nepatīk. Citam neizdodas nodot taru. Izskatās, ka viena vienīga bēdu ieleja. Tamdēļ arī nesteidzos turp. Bet nu pienāca arī mans laiks- tarba pilna.
Ieliku mašīnā pilno tarbu un braucu uz Kauguru Rimi. Piebraucu un redzu, ka iekšā viena tante. Gaidu un vēroju. Neizskatās, ka viņai šis pasākums noritētu raiti- kaut ko skraida pa iekšu, kaut ko pēta, kaut ko lasa. Jau paguvu nodomāt, ka es ar tur iekšā sabūšu pusi dienas, kamēr izdosies visu nodot. Gala beigās tante iznāca un dažas pudeles iemeta blakus esošā urnā- laikam neņēma pretī.
Turpinājumā īsti pat nav, ko rakstīt. Izrādās, viss ir vienkāršāks par vienkāršu- lādē tik pudeles iekšā un drukā kuponu. Pēc pāris minūtēm jau sēdēju mašīnā ar tukšu tarbu, kuponiem un devos prom. Manuprāt, viss strādā raiti un ērti. Protams, var diskutēt par nododamās taras sortimentu un vēl dažām niansēm, bet sākumu es vērtēju, kā izdevušos- pudeles nodot ir ērti un ātri. Tagad tik atliek doties uz veikalu un atprečot kuponus.
Leave a Reply