Esmu par labu un spēcīgu žurnālistiku. Par neatkarīgiem (nejaukt ar nra) žurnālistiem. Par redakcionālo brīvību. Par profesionālu sabiedrisko mediju. Šo visu jau minēju savos iepriekšējos rakstienos- Sabiedrisko mediju nokritušā reitinga meklējumos un Daudzpunkte pēc Krustpunkta. Šobrīd, kā vēl nekad skaidrāk, ir redzama labu žurnālistu vērtība. Pateicoties LTV1, LTV7, LR1 un pārējiem medijiem, mēs varam saņemt kvalitatīvu žurnālistiku no dažādiem avotiem, mums ir brīvi pieejama informācija, kuru varam izvēlēties un, kurai varam uzticēties. Tāpēc izmantošu katru iespēju aizstāvēt ceturto varu.

Šobrīd man ir sāpīgi noraudzīties uz soctīklos palaistajām pīlēm, ka sabiedriskie mediji (ievērojiet- tieši sabiedriskie mediji!) ir ar nokritušu reitingu, ka tie ir kremļa rupori vai, ka tajos strādājošie ir valsts ienaidnieki.
Ik pa laikam parādās šādas pīles, kurās tiek pausta rupjība, neiecietība vai apvainojumi sabiedriskajiem medijiem, to darbiniekiem vai uzaicinātajiem viesiem. Ja vēl tam būtu pamatojums, tad kaut kā varētu mēģināt saprast. Bet… Protams, visus tvītus es neizlasu, bet tajos, kurus pamanu, ļoti bieži problēma ir izdomāta. Vai nu neizlasa līdz galam, vai izrauj no konteksta, vai neprot izlasīto uztvert. No sērijas- pats izdomāja un pats apvainojās.

Šādus tvītus aplūkojot sīkāk, acīs iekrīt, ka tos ļoti bieži retvīto vai tīkšķo vieni un tie paši cilvēki. Verot vaļā nākamo tvītu, kurā pausts nosodījums sabiedriskajam medijam, jau esmu teju 100% pārliecināts, ka starp laikotājiem un retvītotājiem ieraudzīšu ‘’pazīstamas’’ sejas. Un tā arī ir. Protams, ne visas un ne vienmēr, bet pamatā kodols ir teju nemainīgs. Izskatās, ka daži indivīdi (troļļu pienesumu šobrīd neizskatu, lai gan viena otra lieta izskatās interesanta) ļoti aktīvi veic melnu kampaņu pret sabiedriskajiem medijiem. Protams, mana sajūta var būt mānīga un kādam tā arī ir misijas apziņa- padarīt sabiedriskos medijus labākus, bet nez vai tad būtu tāda virzība tikai uz negatīvo.

Tāpēc nolēmu paspēlēties ar cipariem. Doma vienkārša- paņemšu dažus tvītus, kuros nomelnoti sabiedriskie mediji, to žurnālisti vai viesi un apskatīšos, kāda bilde veidojas. Un- vai vispār veidojas.

Pēc nejaušības principa izvēlējos desmit tvītus ar augstākminēto saturu. Ņēmu ierakstus no dažādiem datumiem (šajā mēnesī publicētos) un dažādiem cilvēkiem. Arī paši tvītu autori bija dažādi– sākot ar pārdesmit sekotājiem, līdz vairāku tūkstošu lielam sekotāju pulkam. Saskaitot visu, var redzēt, ka katrs tvīts saņēma no 10 līdz vairāk kā 90 retvītiem un no vairāk kā 40 līdz gandrīz 300 laikiem. Un nebija tā, ka mazs sekotāju skaits nozīmēja arī mazāku RT vai tīkšķu skaitu. Arī mazie autori īsā laikā savāca pāri par 100 laikiem un 40 RT.

Kopā pa šiem 10 tvītiem saskaitīju 1309 laikus un 414 retvītus. Vidēji katram tvītam 130 laiki un 41 retvīts. Daudz vai maz, tas nav būtiski. Būtiskākais ir tas, kurš šīs darbības veic. Tāpēc sadalīju visus 7 grupās- no vienu darbību veikušā pirmajā grupā, līdz septītajā grupā pievienoju tos, kuri veikuši vairāk par 7 darbībām.

Piemēram, no visiem 1309 laikiem tikai 555 cilvēki bija tādi, kuri sirsniņu nospieda vienu reizi. Pārējās 754 reizes sirsniņu nospieda vien 244 cilvēki. No kuriem 8 aktīvākie to izdarīja 60 reizes un 9 cilvēki ”like” nospieda 54 reizes. Viens pat šajos desmit tvītos piedalījās 18 reizes- 9 reizes laikoja un 9 reizes retvītoja.

Ja šos ciparus pārvērš procentos, tad sanāk, ka 555 cilvēki, kas ir 69% no visiem laikotājiem, veidoja tikai 42% laiku. Pārējie 244 cilvēki (31%) ”saražoja” 58% laikus (754). Pie tam, tikai 38 cilvēki (kas ir nedaudz zem 5%) radīja 17% no aktivitātes (kopā saspieda 219 laikus). Diezgan mērķtiecīgi, ne?

Retvītiem bija līdzīga aina- 414 retvītus veidoja 249 cilvēki. Aktivitāte, salīdzinot ar laikiem, kā pierasts ir zemāka, bet arī te lielākā daļa- 170 lietotāji, kas ir 68%, retvītoja tikai vienu reizi, kas veidoja 41% no visiem retvītiem. Pārējie 79 cilvēki (32%) ar savu aktivitāti saražoja 244 retvītus, kas veidoja 59% no visiem retvītiem. Un arī te bija daži aktīvāki lietotāji- 12 cilvēki (5%) saražoja 74 retvītus, kas bija 18% no visiem retvītiem.

Ko var secināt? To, ka saujiņa ļaužu ļoti aktīvi tviterī perē pīles, ka sabiedriskais medijs ir slikts, uzpirkts, kremlisks, neprofesionāls un tamlīdzīgs. Knapi 5% veido piekto daļu no visas aktivitātes. Un viņiem daži piebalso. Jo bailīgajiem un kuslajiem savu viedokli deleģēt skaļākam pulciņam jau bija aktuāli vēl pamatskolas laikos.

Manuprāt, te galīgi neizskatās pēc kādas nejaušas sabiedriskas aktivitātes, kuras mērķis ir padarīt labākus sabiedriskos medijus un tajos strādājošos. Drīzāk otrādi. Dažu indivīdu mērķtiecīga sabiedrisko mediju (atkal uzsveru- tikai sabiedrisko mediju!) uzticamības drupināšana, lai sabiedrisko domu novirzītu neuzticēšanās gultnē. Pēc tam jau varēs ar šiem medijiem vieglāk manipulēt vai izmainīt sīknaudā.

Nezinu kāds tam ir iemesls. Gan jau to var atklāt tikai paši pīļu perētāji, bet pat tad nez vai tam varētu ticēt. No malas izskatās pēc atriebības. Vai aizvainojuma. Aizvainojuma par Poliju, par robežu, par Osipovu, par kādu senāku diskusiju vai sižetu. Vai otrādi- to trūkumu sabiedriskajos medijos. Par visu no kā baidās un, kas uztrauc. Un par to, ka sabiedriskais medijs šīs bailes un uztraukumu neatbalsta.

Var jau būt, ka te apakšā ir prasta nespēja nolasīt domu, saprast sižetu, sasaistīt kopā loģiskas lietas vai nemākulīga konteksta izraušana. Tāpēc dažiem ir dusmas, ka nerāda tā, lai var nedomājot saprast, bet liek vēl domāt un sekot līdzi. Vai rāda to, ko nevēlas redzēt. Daudz patīkamāk taču ir redzēt tikai to, ko vēlas, dzirdēt tikai to, kas patīk un klausīties tikai tādus ekspertus, kuri saka to, kas saskan ar paša viedokli. Jā, arī viesus aicināt tikai tādus, kurus grib redzēt. Un galvenais- dodiet tik visu sagremotu, lai nav jābojā primitīva patērētāja ģenētika.

Man vēl iekšā gruzd doma par dažu nepareizu uzsvaru likšanu. Piemēram, ar to pašu kalpošanu tautai. Kaut kas līdzīgs, kā ar deputātiem, kurus dēvē par tautas kalpiem. Tad nu ”kungi” zākā un lamā šos savus kalpus pēc pilnas programmas. Īpaši pirms vēlēšanām. Jo kalpi taču! Tāpat par sabiedriskiem medijiem- daži uzskata, ka sabiedriskie mediji kalpo tautai. Nu nekalpo sabiedriskie mediji tautai! Tāds nav ne viņu mērķis, ne uzdevums. Un kaut ko pieprasīt tikai tāpēc, ka maksā nodokļus (no kuriem sabiedriskais medijs tiek uzturēts) ir, maigi sakot, necienīgi. Tā jau var aiziet galējībās un jebkurš alkoholiķis var likt sev bučot kājas visiem vēžu slimniekiem, jo no viņa pirktās dziras, akcīze aiziet veselības budžetam vēžu ārstēšanai.

Vai sabiedriskie mediji (un mediji Latvijā vispār) var strādāt labāk? Protams! Vai sabiedrisko mediju žurnālisti var strādāt profesionālāk? Jā, vienmēr var vēlēties labāk. Nē- vienmēr ir jāvēlas labāk! Bet vai mums ir, kas labāks? Nē! Tāpēc sabiedrībai ir jāpalīdz gan ar līdzdalību, gan ar idejām, gan arī ar kritiku. Tas, kas šobrīd vērojams tviterī, nav ne palīdzība, ne kritika. Prasts, dažu pašpasludinātu ”kungu” bosings ar mērķi vājināt sabiedriskos medijus un viņu devumu.

Jā, man ar daži žurnālisti nepatīk. Nepatīk viņu veidotie sižeti, nepatīk valoda vai pasniegšanas veids. Bet es nekad neatļautos viņus publiski pazemot vai noniecināt. Esmu arī piesējies lsm.lv par pārprotamiem virsrakstiem. Nepatika arī dažas pasniegtās lietas kara sākumā. Bet viss iepriekš minētais man nekad nav traucējis pieņemt viņu darbu. Saprast viņu darbu un atbalstīt viņu veikumu. Un arī šobrīd es atbalstu gan sabiedriskos medijus, gan tajos strādājošos žurnālistus.

Kara sākumā bija redzams, ka daži žurnālisti īsti nevilka. To var saprast- šāds rūdījums reti kuram ir bijis. Bet nevar noliegt- šodien izaugsme ir redzama. Un tas, manuprāt, nav soctīklu pīļotāju nopelns, kuru daži centās sev piespraust pie krūts- žurnālisti ir profesionāļi un paši spēj sakārtot savas lietas un analizēt savu darbu.

Tāpēc es ar visām četrām esmu žurnālistu pusē. Par viņiem, viņu redakcionālo neatkarību, preses brīvību un bez cenzūras. Žurnālistu darbs sabiedrībai ir ļoti nozīmīgs.

Atgriežoties pie cipariem. Mēģināju vēl savilkt kopējo aktivitāti- gan retvītus, gan laikus. Kā jau iepriekš minēju, ir kadrs, kurš šajos desmit tvītos paguva piedalīties 18 reizes (9 laiki un 9 retvīti). Viņam seko trīs personas ar 15 aktivitātēm, pāris ar 13 un tā tālāk. Atgādināšu- maksimāli šajos desmit tvītos var veikt 20 darbības (RT un like). Daži gan ir ”specializējušies” tikai vienā virzienā- vai nu retvīti vai laiki.

No 25 aktīvākajiem retvītotājiem kopā ir 229 darbības (gan retvīti, gan laiki). Vidēji katrs šādu tvītu popularizēšanā piedalījās 9,16 reizes.
No 25 aktīvākajiem laikotājiem kopā ir 222 darbības (gan retvīti, gan laiki). Vidēji katrs šādu tvītu popularizēšanā piedalījās 8,88 reizes.
Piekritīsiet, visnotaļ apskaužama centība, lai tā būtu vienkārša pašiniciatīva vai rūpes par sabiedriskajiem medijiem.

Un te pat nav pievienoti tie tvīti, kuri tālāk pārsūtīja šādus tvitera ierakstus. Tur ar ir interesanta aina vērojama. Daži ļoti aktīvi pievieno seplp, neplp, valsts drošības dienestu, policiju un ko tik vēl ne. Tāda prasta iebaidīšanas taktika, lai tik žurnālists sāktu raustīties, ieslēgtu pamatīgāku pašcenzūru vai vēl labāk- aizietu no darba. Paliktu tik sporta un laika ziņas. Ak, šī brīnišķīgā jaunā pasaule (starp citu- ļoti laba grāmata, iesaku izlasīt)!

Protams, maniem secinājumiem droši var nepiekrist, bet cipariem gan varētu nākties piekrist.
Es te nevienu netaisos ne mācīt, ne kaunināt- brīva valsts. Skaties, ko gribi, klausies, ko gribi, arī retvīto vai laiko, ko gribi. Bet, pirms spied sirsniņu vai retvītu, padomā- vai tu nepopularizē kārtējo pīli? Vai tiešām tu piekrīti no konteksta izrautajam video gabaliņam vai ačgārni interpretētajam teikumam? Varbūt tu šādi lej uz sabiedrisko mediju drupinātāju dzirnavām, tā popularizējot viedokli, ka žurnālisti ir slikti un viņu gatavotajām ziņām nevar uzticēties? Un vēlme pieslieties pie vairākuma ar var būt maldinoša. Kā rāda šie skaitļi, soctīklos vairākums ne vienmēr ir vairākums. Tas vienkārši var būt ļoti skaļš mazākums.

Zinu, ka tagad nevar uzreiz tā vienkārši brutāli pieņemt, ka visos citos tvītos būs tāda pat aktivitāte un proporcijas, bet es tomēr tā darīšu. Jo iepriekš redzētais ļauj šo pieņemt.
Proti, no visiem sabiedrisko mediju noniecinošajiem tvītiem, divas trešdaļas aktivitātes veido ļoti neliela ļaužu grupa- kāds daždesmits ļoti aktīvu un kāds simts mazāk aktīvu ļaužu. Viņi ļoti mērķtiecīgi un aktīvi mākslīgi uzpūš neuzticēšanās burbuli tā radot iespaidu, ka ir vairākums un ”visa tauta ar mums”. Var jau būt, ka paši tam arī tic, tāpēc sparīgi vēzē airus, lai arī viņu laiviņa tālāk par pirmo sēkli netiek. Protams, ar laiku uzrunās arī pārējo sabiedrību un liks tai noticēt, ka viņiem taisnība. Ik pa laikam var redzēt, ka uz šādu pīļu perētāju ēsmas uzraujas ne tikai vienkāršā tauta, bet arī sabiedrībā pazīstami cilvēki ar lielāku sekotāju skaitu un būtiskāku svaru sabiedriskajā domā. Ja mēs to veicināsim, tad gan jau viņi tiks tam pirmajam sēklim pāri. Kas tālāk? Nu, ja paši šobrīd nespējam saskatīt, tad tālāk redzēsim. Pie kā noved skaļa un nemitīga pārliecināšana, šobrīd labi var novērot kaimiņvalstī.