Viņš par savu ierašanos paziņo ar skaļi lūztošu koku troksni. Viņa ierašanos un darbošanos var dzirdēt pa lielu gabalu. Tā jau ir- skapi klusām nesadalīsi. Protams, ja vajadzētu, tad varētu skrūvēt un klusītēm likt plauktu pie plaukta. Sienu pie sienas. Atvilktni pie atvilktnes. Bet viņam nevajag mēbeles. Viņam vajag malku. Kurināmo.

Viņš jau ir gados un sirmu galvu. Regulāri, ar savu tikpat veco velosipēdu, viņš apbraukā daudzdzīvokļu namu pagalmus un pārbauda vai pie durvīm nav nonesti kādi skapji, durvis, dīvāni vai kāda cita lieta, kuras sastāvā ir kaut kas derīgs krāsnij.

No malas jau nepateiksi vai tas ir izmisums vai vēlme ietaupīt. Īstenībā, nav jau arī tik būtiski- abos gadījumos rezultāts ir indīgs. Var jau būt, ka viņš zina, ka mēbeļu kurināmais ir pilns ar lakām, krāsām, līmēm. Vai citiem vārdiem sakot- formaldehīdiem, bromiem, sviniem, alkēniem, alkīniem, heksāniem, benzoliem, putekļiem un aerosoliem. Vai vēl citādākiem vārdiem sakot- ar vēžiem, astmām, alerģijām un īsākām, nekvalitatīvākām dzīvēm.

Bet, kas to lai zina, ko tas izmisums vai taupītvēlme viņam saka priekšā. Var jau būt, ka sirmums matos vēsta par dzīves beigu posmu un nav nekāda lielā vēlēšanās izprasīt vēl kādu gadiņu klāt. Pietiek! Par tiem gadiņiem rūpēties vajag jaunajiem. Tiem, kuri ievācas dzīvokļos un jaunas dzīves posmā atbrīvojas no iepriekšējo saimnieku mēbelēm- skapjiem, dīvāniem, vecajiem logiem un durvīm. Kuriem vairs negribas padomju laiku mēbeles vai durvis ar n-to krāsu kārtām. Kuriem gribas ko jaunu un tikko krāsotu. Jo izmetamais ir vecs, neglīts un pat kaitīgs veselībai. Īpaši, ja vēl tas skapis atradās tuvu pie radiatora. Tur jau sen formaldehīds mājo pa visu dzīvokli tīri vai kā ģimenes loceklis.
Bet šie vecie ”ģimenes locekļi” pazudīs vien uz īsu brīdi- apkures sezonas laikā tie atgriezīsies. Caur vecā vīra skursteni ar dūmiem un kaitēm.
Sanāk tāda kā kaimiņu simbioze- no augstajiem namiem viņam nones kurināmo un viņš pretī uz augšu sūta pateicības dūmus.

Un kaites, putekļi, smakas no viņa skursteņa jau nepaliek kaut kur netverami tālu. Tās paliek tepat- uz apkārtējo namu sienām, iemaldās pa atvērtajiem logiem un apņem apkārtējos cilvēkus.

Bet sirmajam onkulim tā ir tikai malka. Tā vecā mēbele ir tik labi izkaltusi un tās vecās durvis ar biezo krāsu slāni tik labi deg. Un viņš nepaguris apbraukā lielo namu pagalmus, lai atkal kādu finierētu vai nolakotu kokšķiedru skapi izlaistu caur skursteni.

Kūp skursten’s veča namiņā
Tur sadeg skapji lamināta
Un arī dīvāns sekos tiem
Ar visiem polsterējumiem.