Mangotāji.
Uzbāzīgiem cilvēkiem, kuri mēģina no manis izprasīt naudu kārtējam padzērienam, es parasti nepievēršu uzmanību. Vienkārši paeju garām. It kā neredzot un it kā nedzirdot. Vairumā gadījumu tas nostrādā.
Bet ir tādi, kurus šāda mana izturēšanās neattur. Viņiem liekas, ka nav pienācīgi skaļi izteikuši savu vēlmi un teciņus nopakaļ ejot mēģina atkārtot. Nedaudz skaļāk un uzstājīgāk. Protams, var jau vienkārši viņiem pateikt, ka naudas nav, maksāju tikai ar karti, visu iztērēju, nedošu, utt. Bet viņi sataisa tādu slapja suņa skatienu un lūgtin lūdzas, lai tik iedodot kādu kapeiku. Apmēram izskatās- ja jau piedabūju tevi sarunāties ar mani, tad jau izspiedīšu arī kādu sīceni. Bizness, tā teikt.
Pēdējā laikā es piekopu latviešu valodas taktiku- man jautā krieviski, es latviski pārjautāju ar es-jau-krieviski-neko-nesaprotu-intonāciju: Kā lūdzu?
Un pēdējās dažas reizes tas nostrādāja- diņģētājs apjūk un pilnīgi var dzirdēt kā viņam galvā sāk griezties zobrati mēģinot pārslēgties uz latviešu valodu. Bet kā nu pārslēgsies, ja latviski ne bū ne bē! Nesanāk un puika pats atšujas.
Labi, vienreiz gan izdevās vienam tādam pārslēgties, bet tad uzreiz var izmantot parasto taktiku- nedošu! Un pagriežot muguru doties tālāk savās gaitās.
Vakar, pie lielveikala man atkal piesējās kārtējais diņģētājs. Šoreiz latvietis. Nedaudz zem četrdesmit, sejā svaigi ķertas asfalta pēdas, kas mijas ar pēdējo dienu smagā ”darba” sekām.
Naudu vajagot. Ļoti. Aizdod, kungs, lūdzu.
Un te nu man kāds velns raustīja aiz ūsām, ka vajag šim atbildēt angliski. Laikam tā doma, ka šis neatšūsies kamēr es mašīnā krāmēšu nopirkumus un te vairs nederēs valsts valodas pieeja. Atbildēju angliski, ka nesaprotu un nevaru palīdzēt.
Un ko mans nodauzītais sarunu biedrs? Ar sasprindzinājumu sejā varēja manīt kā tiek pārslēgti zobrati un šis savu prasījumu atkārto angliski! Bija jau tāds pamatskolas līmenis, bet skaidrs- neba nu viņš visu mūžu bijis bomzis- vai nu atceras pamatskolā mācīto vai arī nesen atgriezies no šeptēm Albionas zemēs. Pieklājīgi nobeidzu savu anglisko sarunu ar to, ka naudu nedošu un tā kā visi nopirkumi jau bija salādēti mašīnā, sēdos autiņā iekšā. Braucot prom galvā skanēja topošā premjera viedie vārdi- angliski jau nesaprotot tikai tie, kam pāri četrdesmit. Nu re- šim it kā bija zem.
Skaidrs, šī taktika nav laba un jāpieturas pie pārbaudītām vērtībām- pilnīga ignorēšana vai neizdošanās gadījumā atšūšana ar to, ka visa nauda ir uz kartes. Vēl tik jāiemācās savlaicīgi uztaisīt drūmi nepiekāpīgu grimasi savā vieplī, lai pirms laika atsistu kādam vēlmi tuvoties man ar diņģēšanas nodomu.
man strādā pārtraukšanas taktika, kamēr vel mangotājs tuvojas tikko ieslēdzis savu dežūrfrāzi, neapstājoties saku “nav laika” un nepiebremzējot turpinu savu ceļu.. a ja stāvot, tad vienkārši uztaisot pokerface, pagrozu galvu, ar nepārprotamu “NĒ” skatienu
Parasti skaidri un saprotami atbilstošajā valodā pasaku “nē!” un nemaz netaisos par to taisnoties, jo “naudas nav, maksāju tikai ar karti, visu iztērēju” ir taisnošanās, kas norāda uz to, ka jūties vainīgs. Un ja kādam ar to neptietiek (tā gan nav gadījies), tad var izskaidrot, ka “nē” nozīmē “nē”.
Manā uztverē tā nav taisnošanās, bet tāda cilvēcīga līdzjušana- saprotu, ka tev dzīvē tā sanācis, bet tavu grimšanu dziļāk neatbalstīšu.
Ir, ir taisnošanās. :) Ja neatbalsti grimšanu, tad tā arī pasaki :)
Biju klāt šādai situācijai tramvajā, kad vēl bija biļešu pārdevēju laiki. Viens nekaunīgs slāvu tautības vīriešu dzimuma cilvēks nekaunīgi atteicās pirkt biļeti, bet biļešu pārdevēja bija uzstājīga – pieprasīja iegādāties biļeti gan latviski, gan vēlāk pārgāja uz krievu valodu. Šis beigās teica – a vi eščo po francuzski paprobuiķe sprosiķ.
Tad arī varēja redzēt, ka zobrati ar kaut kādu piepūli biļešu pārdevējai pārslēdzās un viņa to… izdarīja!
Izrādās viņa labākos laikos bijusi franču valodas skolotāja.
Saceltā ovāciju vētra vagonā bija iemesls, lai vecītis bez iebildumiem biļetīti nopirktu.
Vēl tagad atceros – 5.tramvajs uz Akmens tilta.
hehe, es arī nedodu principa pēc nevienam, jo reāli liekas naudas nav šajos laikos.
Atceros kā tepat .lv viena sieviete piesējās ar jautājumu vai Jums is “X” santīmi. Atbildēju, ka ir, bet Jums nedošu.
No manis ir cerība kādreiz kādam kaut ko dabūt ārzemēs (Āzijā), kur tiešām daudzi cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi, bet ne Latvijā.
Es arī netaisnojos, parasti pat neskatos virsū un pat necenšos atbildēt. Man vienīgi bail no čigāniem, jo parasti tie nav vieni un, nāk tad, kad esi viens, piem. pieturā . Tādēļ vienmēr esot Latvijā nēsāju līdzi kabatā sīknaudu. Labāk iedodu un man liek mierā, nekā izvēlk nazi vai izrauj somu no rokām.