Jau pierasts, ka dažādi bičotāji nāk klāt un prasa sīknaudu- summas ir dažādas, cik nu tur katram spiedīga vajadzība. Tāpat arī vajadzības ir visnotaļ dažādas. Un vietas – vai nu tas lielveikala stāvlaukums, stacija vai kaut kur uz ielas. Pamatā visus ignorēju pat neatbildot. Dažreiz jāatkrata ar stingru ”nē”.

Bet šodien viens diedelnieks mani pārsteidza- piebraucis pie Bērnu slimnīcas un tuntulējoties ar bērnu ārā no auto, ievēroju vienu jaunieti, kurš sparīgi soļoja uz mūsu pusi. Jau nojautu, ka būs kāda vajadzība. Pienācis klāt, viņš apjautājās vai nevaru viņam iedot septiņdesmit centus. Un uzreiz piebilda šīs vajadzības mērķi- bulciņām.
Par naudas diedelēšanu es īpaši neizbrīnījos, lai gan puiškāns bija normāli saģērbies, soma plecos, izskatījās ne par gramu sliktāk kā parasts puiškāns. Bet tas mērķis! Bulciņām!
Man jau šķērmi liekas pati doma ubagot. Iet pie svešinieka prasīt naudu. Stiķēt sīknaudu kādām nebūt ēdamlietām. Tas ir šausmīgi. Tas ir pazemojoši. Tas ir nepareizi.
Savā jaunībā es nevarēju iedomāties iet pie svešiniekiem uz ielas un diedelēt. Un nebija jau tā, ka vienmēr biju paēdis. Bija reizes ar lielāku vai mazāku izsalkumu. Bija arī pusdienas tikai no baltmaizes klaipa un kefīra pudeles. Bija pusdienas bez pusdienām. Aizmirsta nauda mājās vai iztērēta citiem niekiem. Bija visādi. Bet ne reizi nevarēju sevi iedomāties iet pie kāda svešinieka un prasīt naudu. Kur nu vēl bulciņām.

Pat nezinu, ko teikt. Negribētos no vienas situācijas sākt domāt, ka jauniešam ir radies maldīgs priekšstats, ka diedelēšana ir laba metode kā papildināt savu kabatas naudu vai remdēt kāri pēc našķiem.

0