Grāmata- Mērija Popinsa
Nosaukums: Mērija Popinsa
Autors: Pamela L.Treversa
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1983
LPP: 204
Par grāmatu
Benksu bērniem- Maiklam, Džeinai un dvīņiem vajadzēja aukli un viņi ievietoja sludinājumu avīzē. Tā viņu mājā ieradās vislabākā bērnu aukle Mērija Popinsa.
Viņa ieradās ar Austrumvēju. Rokās tepiķsoma un azotē lietussargs ar papagaiļa galvu rokturī. Viņa, Mērija Popinsa- vislabākā un neparastākā aukle, kādu vien varēja iedomāties.
Jau no bērna kājas es zināju, kas ir Mērija Popinsa. Vismaz man tā likās. Lai gan nebiju lasījis ne grāmatu, ne arī filmas par viņu skatījies. Pietika ar to, ka zināju- tante, kura lido ar lietussargu. Šogad nolēmu aizlāpīt vismaz literāro caurumu Popinsas sakarā.
Ja pareizi sapratu, tad šajā grāmatā tika ietvertas pirmās divas grāmatas par Mēriju Popinsu. It kā vēl ir sešas. Skatījos, ka latviešu valodā vēl iznākuši pāris izdevumi, bet neatradu vai tie ir turpinājumi vai pārizdevumi.
Lai vai kā- man Popinsas pietika arī ar šo grāmatu. Neuzrunāja. Pat nezinu, kas neuzrunāja vairāk- pats stāsts vai tas tulkojums. Laikam jau nedrīkstu par tulkojumu pukstēt (tulkotāja Vizma Belševica), bet īsti nelīmējās kopā tie biežie Mērijas Popinsas ”nošņaukājās” un ”šņaukājās”. Arī ”nicīgi izmeta”, ”dusmīgi saviebās”, ”atcirta” utt.
Tā arī nespējot visu šo dusmu un šņaukāšanos, es grāmatu nespēju pieņemt. Jā, aukle bija neparasta, jo spēja bērnus aizvest tādos ceļojumos un piedzīvojumos, kas citām auklēm nebūtu pa spēkam. Bet tās nemitīgās dusmas, nicīgā viebšanās, nerunāšana utt. Tas viss nelīmējās kopā ar bērnu pieķeršanos un jēdzienu ‘’vislabākā aukle’’. Drīzāk šo grāmatu varētu apzīmēt kā 20.gadsimta sākuma bērnu un guvernantes savdabīgās attiecības atspoguļojumu, kur bērniem bija stingri rāmji, bet Mērija Popinsa atļāva bērniem brīvību. Bet tiklīdz atgriezās mājās, tā rāmji atpakaļ.
Vai nu pie vainas mans vecums, vai arī iztēles rāmji, bet nevaru ielikt šo grāmatu ”obligāti izlasi bērnībā” sarakstā. Lai gan- bērnībā es droši vien uz to visu skatītos savādāk. Varbūt pat vēl gribētu noskatīties filmu.
[xrr rating=7/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Jā, nu man ir grūti iedomāties, ka tu varētu būt sajūsmā. Bet no manas bērnības es ļoti labi atceros gan pašu splīnīgo Popinsu, gan zvaigžņu līmēšanu pie debesīm, gan dzimšanas dienu zvērudārzā, gan “izvēlies uzmanīgi”, gan visu Benksu ģimeni ar dīvainajiem kalpotājiem un kaimiņiem. Tā kā… tā ir bērnības grāmata.
Šīs ir pirmās divas grāmatas, tad vēl ir trešā – Mērija Popinsa atver durvis, un vēl angliski piecas par atsevišķiem piedzīvojumiem pirmo trīs grāmatu notikumu laikā (latviski tulkotas divas – Mērija Popinsa parkā un Mērija Popinsa Ķirškoku gatvē).
Krievu filmu jau gan tu būsi redzējis (par 33 govīm).
Par filmu- neesmu redzējis nevienu. Ne krievu, ne ar Dž. Endrjūsu. Jā, pāris kadri ir redzēti, bet nekas vairāk :)
Redz, ja nebūtu tā šņaukāšanās un nicīgā attieksme, tad vēl kaut kā spētu pieņemt. Bet tā… nu nez.
Zin’- varbūt tas ir Lilioma variants: “vai tev ir bijis tā, ka tevi sit, bet tev nemaz nesāp”. Varbūt ir jābūt tam Benksu bērnelim, ar kuru tas viss notiek, lai pareizi uztvertu nicīgo attieksmi, šņaukāšanos un visu pārējo. Lai gan man arī palicis iespaids par Popinsu kā pārlieku pašapzinīgu un pat augstprātīgu, bet tas veidojās galvenokārt no stāsta par to ielas gleznotāju. Kā viņš izrādīja savu mīlestību- kā nu mācēja,- un pretī saņēma tādu… nu, pat nezinu… tādu “pāristāvošu” attieksmi. Bet piedzīvojumi vispār bija interesanti.
Man visu laiku likās, ka tajā ”šņaukāšānās” vietā ir jābūt citam vārdam. Savādāk tāda sajūta, ka Popinsai ir smagi tekošs deguns :)
Par augstprātību piekritīšu- tas varētu būt precīzs apzīmējums.
Lasīju kaut ko no Mērijas Popinsas bērnībā un vispār grāmatu atceros maz, bet vienu gan skaidri zinu- mani ārprātīgi pievilka tā viņas mazliet skarbā izturēšanās, tas, ka viņa neuķinājās ar bērniem, tieši tas viņu atšķīra no citām auklēm un padarīja par īpašu un vislabāko.
Ā, un par to šņaukāšanos- es to nekad neuztvēru kā saistībā ar deguna šņaukšanu, bet drīzāk iedomājos aptuveni kā nicīgu gaisa ievilkšanu. Nu kaut kā tā.
Par to šņaukāšanos es jau tā arī padomāju, bet īsti nelikās, ka tas vārds ir piemērots. Pie tam- ar uzsvaru katrā lappusē. Noteikti prasījās kāds cits vārds. Vēl labāk- katrā lappusē citi vārdi.
nespēju izskaidrot kāpēc šī grāmata mani tā suģestē. runa ir par stāstījuma plūdumu un ainu spilgtumu. viena no “buvju grāmatām” tāpat kā rušdi :>