mehāniskās klavieres

Nosaukums: Mehāniskās klavieres.
Autors: Kurts Vonnegūts
Izdevniecība: Tapals
Gads: 2008
LPP: 360

Player Piano
Kurt Vonnegut Jr. 1952.
Tulkojums latviešu valodā- Māra Rūmniece

Par grāmatu-

Pēc kara cilvēki aizvien vairāk darbus uzticēja mašīnām līdz pamazām cilvēka darbu gandrīz visur nomainīja mašīnas, kas strādāja kārtīgāk, ražoja tikai nepieciešamo, rēķināja, lai nebūtu pārpalikumu, neslimoja un neprasījās atvaļinājumos. Cilvēka darbs kļuva nevērtīgs. Un pats cilvēks kļuva nevērtīgs. Izņemot tos gadījumus, ja viņš spēja iestāties augstskolā un šādi sev ieguva augstāku kārtas numuru.

Doktors Pauls Protejs ir ietekmīga persona- viņš ir visas Īlijas rūpniecības šefs. Labi ieredzēts, labi apmaksāts un dzīvojošs šaipus tilta. Atšķirībā no tiem, sabiedrībā nederīgiem iedzīvotājiem, kuri ir tikai ar maģistra vai bakalaura grādu un kuri dzīvo otrpus Irokēzu upei- Mājvietā.

Paulam mašīnas ir viss. Gluži tāpat kā viņa tēvam. Viņš uzskata, ka viņš dara vislabāko darbu pasaulē- ar mašīnu darbu sniedz cilvēkiem brīvību . Viņa pārliecība sāk ļodzīties, kad viņš ierodas Mājvietas krogā pēc viskija pudeles draugam.

Ko jūs darāt, mazi bērni,
Pulciņā sasēduši?
Mēs lasām grāmatiņu,
Vonnegūta sarakstītu.

Atļāvos mazliet pielāgot Ineses Zanderes pantiņu par godu šodienas notikumam- 2007.gada 11.aprīlī Kurts Vonnegūts nolika savu rakstāmo. Tāpēc šodien blogāres lasošā daļa piemin viņu ar kādu viņa paša grāmatu, kuru nu kurais izvēlējās un šajās dienās izlasīja.
Mana izvēle krita uz ”Mehāniskās klavieres”- pirmo Vonnegūta darbu, kuru viņš uzrakstīja drīz pēc aiziešanas no sava labi apmaksātā darba General Electric. Lai gan, kas tur krita- šis darbs ir manā lasīšanas sarakstā un tāpēc mana izvēles krišana bija visai ierobežota.

Iepriekš ar Vonnegūtu satikos trīs reizes- pirmā bija gadus 20-25 atpakaļ (dzeltenā trīsdarbu grāmata), nākamās bija Lopkautuve Nr5 audiogrāmatā un Cilvēks bez valsts. Par sajūtām pēc pirmās grāmatas izlasīšanas, mana atmiņa klusē, bet pēdējās divas bija labas. Tāpat kā nule izlasītā.

Doktors Pauls Protejs katru dienu dodas uz savu darbavietu- Īlijas lielo rūpniecības kompleksu, kurā valda mašīnas- ražo, plāno, rēķina un ziņo. Cilvēku te ir maz- daži sargi, izgudrotājs un pats Protejs ar savu sekretāri. Lai gan izgudrotājs drīz vien vairs nebija vajadzīgs- viņš izgudroja tādu mašīnu, kas turpmāk darīja viņa darbu un izgudrotāju nācās atlaist. Jā, un atlaišanu arī izlemj mašīnas. Vienkārši tava kartiņa tiek uzskatīta par nevērtīgu un tu līdz ar to arī. Tagad vari doties uz armiju vai Atjaunošanas un apgādes korpusu. Abas vietas tiek uzskatītas par necilām. Ne tā kā inženieru grādu ieguvušie un šaipus upes dzīvojošie. Sabiedrības krējums ar labākajiem kārtas numuriem.

Bet arī krējumā mēdz ieklīst kāds svešķermenis- un tas ir Paula draugs un kolēģis Edvards Finertijs, kurš pameta savu darbu un uzvedās dīvaini. Ne tā kā inženierim pieklājas. Tā kā Finertijs bija solījies atnākt ciemos, tad Pauls devās uz krogu Mājvietā, lai sagādātu draugam viskija pudeli. Līdz ar viskiju, Pauls saņēma iespaidus, kuri aizvien uzstājīgāk un uzstājīgā viņam lika saprast, ka kaut kas šajā mašīnu pasaulē nav labi. Nav pareizi. Un ja vēl sanāk parunāt ar Finertiju un viņa jaunajiem draugiem, tad revolūcijai maiss vaļā.

Laikam jau Vonnegūtu lasīt bez greiza smīna sejā nevar. Un šis smīns jāuzliek vēl pirms lasīšanas un nevajag ņemt nost līdz pēdējai lappusei. Citādi var šo to nesaprast vai šo to pārprast. Lai gan ko te pārprast- autors tīri atklātā veidā ņirdz par visu un visiem. Vai tas būtu tehnikas progress, vai sekošana ideālam, vai sabiedrības skriešana pakaļ sevis pašas uzliktajām normām. Laikam ne pa velti galvenajam varonim un revolūcijas iedvesmotājam uzvārds ir Protejs (protejs ir arī maza, akla ķirzaka (piedodiet zoologi- precīzāku raksturojumu nemāku sniegt)). Tad vēl pasmiešanās par izglītību (inženieris un nesaprot kur un kā sūknim jānomaina blīve), sabiedrības noslāņošanos un vēlmi savu māju piebāzt ar visu ko elektronisku un mašīnisku. Tieksmes pēc jauniem automobiļiem, statusa, pakļaušanās sistēmai un grūti saprotamo uzvedību cilvēkam no malas (te šāds cilvēks bija austrumzemju šahs, kuru vadāja pa valsti un rādīja sasniegumus mašīnas un cilvēkus parastos. Uz visu to šaham bija pāris vārdi, kuri ne tuvu nebija slavinoši).

Laikam var nojaust, ka ”Mehāniskās klavieres” ir kaut kas no zinātniskās fantastikas vai antiutopijas. Droši vien abu žanru mīļotāji te varētu atrast sev ko sirdij tuvu. Varbūt. Man tas drīzāk likās kā smalki apņirgts ceļš pa kuru virzās cilvēki.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0