Nosaukums: Cilvēks bez valsts
Autors: Kurts Vonnegūts
Izdevniecība: Tapals
Gads: 2007
Lappuses: 101

Par grāmatu-
Esejas par Vonnegūta dzīvi un politiskajiem uzskatiem.

Ar Vonnegūta daiļradi es līdz šim biju aprobežojies tikai ar ”Lopkautuve Nr5” audioformātā. Patika jau nu dikti, bet līdz vēl kādam autora darbam tā arī rokas nebija aizsniegušās. Līdz nolēmu, bibliotēka ieraudzīdams mazu, plānu grāmatu, ka tā ir radīta, lai beidzot paturpinātu iepazīšanos ar Vonnegūta daiļradi.

Izlasot, varu teikt to pašu ko par Lopkautuvi Nr5- patika, pat ļoti. Bet tā īsti pastāstīt par ko tā bija nevarētu. Ja nu vienīgi tos varētu apzīmēt kā īsus atmiņu stāstiņus no paša rakstnieka dzīves- par viņa piedzīvoto Drēzdenē, par viņa attiecībām ģimenē, par viņa politiskajiem uzskatiem. Par viņa dzīvi. Īsi un asprātīgi.

Lielo jautājumu par dzīves jēgu es uzdevu savam dēlam pediatram. Dr. Vonnegūts savam vecajam, drebelīgajam tēvam atbildēja šādi: ”Tēt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai- lai kas tā būtu.”

Tieši tas arī veido šīs grāmatas rozīnīti, ka vari nepiespiesti un ar smaidu sejā izlasīt jautrus un mazāk jautrus atgadījumus. Priecāties par viņa trāpīgajiem salīdzinājumiem un papurināt galvu par viņa asajiem politiskajiem uzskatiem (grāmata lika nojaust, ka viņš Dž. Bušu ne tuvu nemīl).

Katrā ziņā grāmata ir tik viegla (gan apjoma, gan lasīšanas ziņā), ka gribot negribot jāiesaka jums to izlasīt. Var taču vienu vakaru pavadīt jautri palasot grāmatu. Kaut vai tikai tādēļ, lai papriecātos, ka Vonnegūts lauza savu solījumu un 1997.gadā izdotā ”Laikatrīce” tomēr nebija viņa pēdējā grāmata.

P.S.
Grāmatā katra nodaļa iesākas ar vienu mazu izcēlumu- vai tas ir kāds pantiņš, vai citāts, vai kāds nejauši dzirdēts joks. Mani dikten sasmīdināja šis:

Pagājušā naktī sapņoju, ka ēdu flaneļa kūkas. Kad pamodos, sega bija pazudusi!

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.