Nosaukums: Cilvēki ar murdiem
Autors: Eudžēnio Montāle
Izdevniecība: Minerva
Gads: 2007
LPP: 172

Par grāmatu
Itāļu dzejnieka Eudžēnio Montāles dzejas izlase, kurā apkopoti dzejoļi no septiņiem dzejoļu krājumiem.

Tā kā nule bija dzejas dienas, tad nolēmu šaut divus zaķus- izlasīt dzeju un papildināt izlasīto Nobela literātu rindas.

Šoreiz nejaušība un bibliotēkas resursi man piespēlēja Eudžēnio Montāli- itāļu dzejnieku, kurš savu slavas taku sāka mīt jau no 20.gadsimta 20.-30.gadiem. Nejaušība, jo bibliotēkā meklējot Pablo Neruda dzeju (dators teica, ka jābūt plauktā, bet neatradās), uzdūros Montāles izlasei.

Pateicoties šai apstākļu sakritībai, tagad esmu informēts, ka Montāle ir ne tikai itāļu mūsdienas dzejas viens no spilgtākajiem pārstāvjiem, bet arī nozīmīga figūra visas Eiropas un pasaules kultūrā. Un visam klāt- Cilvēki ar murdiem ieguva 2007.gada Dzejas dienu balvu.

Tāpat uzzināju, ka pastāvēja tāds literārs virziens kā hermētisms (vai nu biju literatūras stundās aizsapņojies vai arī to man nemaz nemācīja), kuru izveidoja tie Itālijas literāti, kuri sevi pretnostatīja mākslai, kas slavināja Mosolini režīmu.

Īstenībā par dzeju jau nav daudz ko stāstīt. Vismaz es laikam nevarēšu tā daudz maz sakarīgā tekstā pateikt savas domas pēc izlasītā. Vien pateikšu, ka patika. Daži dzejoļi uzrunāja, daži dzejoļi palika nesaprasti, daži palika gaisā karājoties…
Dzeja ir pārāk koncentrēta, lai es tagad mēģinātu dažās rindiņās to atšķaidīt. Citādi man būtu jāpārraksta Leona Brieža (viņš arī šīs dzejoļu izlases atdzejotājs) sarakstītais grāmatas priekšvārds.

Labāk pašiem palasīt. Ieskatam trīs dzejoļi no dažādiem dzejas krājumiem:

Es zinu stundu, kurā pati nosvērtākā seja
spēj nežēlīgā vieplī pēkšņi sažņaugties,
kad to ir pārsteigusi sāpju bezizeja.
Bet cilvēki uz ielas to pat nenojauš.

Jūs, mani vārdi, velti nodot pūlaties
to slēpto kodienu, kas manu sirdi grauž.
Vien tam ir taisnība, kurš izcieš klusējot.
Un vienīgi tā dziesma, kura raud, spēj mieru dot.

***

”Es nekad neesmu bijis pārliecināts, ka atrodos pasaulē”.
”Jauks atklājums”, tu man atteici, ”bet es?”
”Ak, tu tik un tā esi nobaudījis šo pasauli kaut vai
homeopātiskās devās. Bet es…”

***

Muļķīgi uzskatīt

ka rītdienas cilvēki
varētu būt cilvēki;
muļķīgi domāt,
ka pērtiķis noticētu,
ka tas kādu dienu
varētu staigāt uz divām kājām

muļķīgi
hipotētiski uztēloties laiku
un tikpat muļķīgi
iztēloties laiku,
kurš būtu sadalīts daudzos citos laikos

un vēl vairāk kā jelkad
paredzēt, ka pastāv
kaut kas
ārpus esošā-
vienīgā, kas rupējas par to,
lai tas patiešām būtu