Īss atskats vēsturē:
Februāra viducī tviterī bija diskusija par koka stādīšanu lauku sētas pagalmā. Atķeksējamu ideju bija daudz, un, ja ne gluži realizēsies pagalmā, tad kaut kur vieta tiks meklēta.

Un šajā pašā diskusijā Santa Pāvila man iemeta sejā izaicinājuma cimdu- tādu dendroloģisku. Ar ērkšķiem, lapām un gumiem.
Es ar prieku arī pieņēmu. Un kāpēc gan ne, jo starta kapitāls man jau ir- maza bērzu birze, maza ozolu birze. Vēl daži bez piecām minūtēm dižkoki. Pāris hortenzijas, rozes, kadiķis (tas gan cieta no meža ragulopa), jasmīni, grimonis un citi dendroloģiski veidojumi. Kulturālos augus es neuzskaitīšu.

Likās, ka nu tik pavasarī atvēzēšos uz stādu pirkšanu un stādīšanu. Tad arī rakstīšu blogā glītas atskaites un attēlus. Bet… bet dzīve ieviesa korekcijas. Kaut vai ar to, ka radās ideja par pagalma līdzināšanu. Skaidrs, ka koku stādīt tur vēl nevar. Tad bija (joprojām gan vēl ir) doma par dīķu rakšanu. Veselus divus domāju rakt. Bet tad te ar tehniku nesanāk, tad kaimiņu nesanāk pierunāt (viens dīķis būtu uz robežas). Skaidrs, arī ap dīķa potenciālajām vietām stādīšana atkrīt. Tad vēl izraktās zemes līdzināšanas vietā ar neko nestādīs. Vēl terase un pergola.

Tā nu visu atliku, ka sabijos par izaicinājuma nogrimšanu nebūtībā- ne iestādīts kas, ne blogā ierakstīts. Tāpēc nolēmu ielikt blogā tādu kā atgādinājumu sev (un attaisnošanos Santai). Kā nekā tuvojas rudens ar stādu parādi Bulduros un tur būs visas iespējas atvēzēties. Un līdz septembra viducim vēl ir laiks visas rakšanas un līdzināšanas vai nu paveikt, vai pārdomāt. Tāpat arī laiks pārdomāt pasniegšanas veidu.
Aizmirsis neesmu. Padevies ar neesmu. Tik nedaudz piebremzējis startu. Galu galā- stādīšana ir smalka padarīšana un steiga tai nepiestāv.

0