Vakar atkal viens mazs gadījums uz ceļa ļāva nedaudz pafilosofēt par to kādi mēs cilvēki esam, kad vadam savus automobiļus. Notikums jau nav neko īpašs, citi ar tādiem autobraucēji saskaras regulāri, lai gan nekas patīkams tur nav.
Tā kā ārā ir sniegs un ceļi ne visur tiek smuki notīrīti, uz ceļiem ir izveidojies putrveidīgas slīduma slānītis, kurš straujāk un ātrāk braukt gribošos uz līkumiem mazliet ‘’nēsā’’. It kā ir zināms, ka šādos laikapstākļos ātras un straujas kustības (stūres raustīšana un bremzes spaidīšana) nav vēlama. Lai gan atrodas arī tādi kadri, kuri sit sev pa krūtīm un saka, ka uz viņiem tas neattiecas, jo jāmāk ir braukt un viņi to protot. Protams, braukt ziemā ir jāmāk, bet te jau vairāk ir jāskatās uz ceļa segumu (sniegs, ledus) nevis tikai uz šofera pārliecību.
Tad, lūk, vakar, viens bmw (Nekas nav pret auto marku. Tas ir tikai fakts) vadītājs izdomāja ar strauju gājienu nedot man ceļu, lai gan braucu pa galveno, un ar strauju līkuma-paņemšanas-manevru izlīst man priekšā. Precīzāk varētu teikt nevis ‘’izlīst’’, bet gan- izslidināties. Mašīnu viņš ar grūtībām savāca, un jāpriecājas, ka nebija neviena pretimbraucoša automašīna- trajektorijas meklēšana aizņēma gandrīz visa ceļa platumu.
Arī man diezgan strauji nācās nomest ātrumu, lai izvairītos no sadursmes. Stulbi būtu nokļūt avārijā, un vēl stulbāk sanāktu, ja mani šajā avārijā varētu vainot- jo es jau iebrauktu viņa autiņa pēcpusē. Uzmidžināju ar gaismas pārslēgšanu, signalizējot, ka šis nu bij diezgan glups gājiens no viņa puses. Nezinu vai viņš to saprata, bet noreģēt noreaģēja- puišeļi sāka kasīties. Puišeļi tāpēc, jo iekš bmw redzēju divus stāvus un iedomājos, ka meitenes uz ceļa tā neuzvestos. Lai gan ir redzētas divas eksemlāres, kurām tas piestāvētu.
Kasīšanās izpaudās ar to, ka sākumā bmw izdomāja braukt lēnāk (pavisam lēni), tad strauji kāpināja tempu un atkal tikpat strauji meta nost gāzi. Lai arī atļautais ātrums šajā posmā ir 70km/h viņi to nemaz negribēja izmantot. Galvenais bija pabojāt braukšanu man. Protams, man bija grūtāk, jo nebija nekādas skaidrības kāds būs viņa nākamais manevrs. Jautāsiet, kāpēc neapdzinu? Nedomāju, ka viņš mani palaistu atpakaļ joslā un nemaz netaisījos ar viņiem ne mērīties, ne skrieties. Labāk no šādiem pacientiem ieturēt lielāku distanci.
Filosofija ir laba lieta, tikai pareizās atbildes sameklēt grūti. Kāpēc šādi gājieni jāpiekopj, ja kāds atļaujas aizrādīt, ka šādi darīt nav smuki? Vai tas ir kāds nerealizētās pavēlēšanas un ietekmēšanas velniņš, kurš ļauj pēcāk bmw vadītājam pašapmierināti sevi mentāli glāstīt un teikt:- ‘’Vov, kāds tu malacis, tu spēj ietekmēt viņa gaitas! Lai arī tikai īsu brīdi, bet tas esi TU, kas to dara!’’.
Var jau būt, ka viņa garīgajā blogā arī top ieraksts, kura galvenā tēze ir:- Es spēju ietekmēt cilvēka gaitas, uz mani vērstie pamatotie (a man pofig!) aizrādījumi nāks pār viņa galvu atpakaļ desmitkārtīgi. Un skars viņu līdz pat trešajam augumam. Man aizrādīt, tas nozīmē aizskar visu manu ģimeni, visu manu dzimto ciemu un pat manu pundurkāmīti Borisu. Uz ceļa esmu neaizskarams!
Ko no visa tā vajag secināt? Neko! Es tāpat turpināšu braukt uzmanīgi, mēģināšu izvairīties no līdzīgiem pacientiem un tāpat lietošu gan skaņas, gan gaismas signālus, lai signalizētu un izvairītos no avārijas.