Gājēju ceļi ir neizdibināmi! Varbūt tāpēc ir dzirdēti stāsti, ka gājēju infrastruktūru būvētāji un projektētāji nesteidz ar projektu realizāciju dzīvē, jo pēc kāda laika būs redzams, kur un cik daudz cilvēki pārvietojas. Tad nu arī pa iemīto taciņu iztaisīs celiņu.

Bet dzīvē tā nav. Ir gājēju celiņš, trotuārs vai jebkas cits, bet cilvēks tāpat jūt dabas aicinājumu kāpt zālītē vai spraukties caur apstādījumiem. Jo tā vienkārši ir īsāk. Var, redz, ietaupīt dažus soļus.

Tas nekas, ka celiņam savienojumu vietas nu ir noapaļotas. Tāpat nogriezīs tos pārdesmit centimetrus tieši pie celiņa. Ja celiņš iet taisni, bet pāris metrus iepriekš var nogriezt, tad nogriezīs. Vienalga vai tur jālien caur krūmiem vai jāiet pa dubļiem. Viena metra ekonomija katru reizi dos kilometru tūkstoš reizēs. Padomā tik, kāds ietaupījums sanāk locītavām, apaviem un ēdienam kuņģī! Tas jau štrunts, ka tajā hipotenūzā zālīte vairs neataugs. Un skats sabojāts. Toties soļi taupās.



Ja vēl daudzdzīvokļu namu pagalmos šādas hipotenūzu taciņas neizbrīna, jo— tas taču nav mans, te tāpat visi iet, te jau tāpat viss nesmuks, tad īpaši skumji uz šo noraudzīties bija Bērnu slimnīcas teritorijā. Tur ir smuki celiņi, ērta piekļūšana, kopts zālājs un puķudobes. Bet tāpat vairumam gribās iezīmēt šo hipotenūzu (2. bildē var redzēt celiņu uz galveno korpusu, kad nomīņātājus centās atturēt ar lentām). Un tā skumjākā daļa, ka šeit pamatā gājēji ir ar bērniem, kuriem šo iemāca kā normu. Bet mēs taču visi gribam, lai bērni ir labāki, lai viņi ievēro luksofora signālus, lai ēd pareizi, lai labi mācās un cienī citu darbu. Bet pašiem ar to priekšzīmes rādīšanu nu galīgi nesanāk.



Un šādas taciņas ir visur — pie lielveikaliem, pie autobusu pieturām, pie poliklīnikām… un tad brīnās, ka jādzīvo asfalta un betona vidē un nav zaļumu. Teritoriju īpašniekiem vieglāk nobruģēt visu un vēl ar rezervi, nekā katru pavasari mēģināt atdzīvināt zālāju vai apstādījumus un katru reizi padoties daudzo kāju priekšā.



Es vēl saprastu liela ceļa nogriešanu, piemēram, neiet taisnā leņķī 100 metrus un 100 metrus, bet nogriezt caur pļavu vai mežu. Tur sanāk kādus 50-60 metrus īsāks ceļš. Bet kāda jēga ir nomīcīt taku pāris soļu iepriekš? Lai ietaupītu pusotru soli? Tiešām šādai rīcībai ir lielāks ieguvums kā skaistai apkārtējai videi? Un te der atcerēties to slaveno teicienu — un ja visi tā darīs? Jo visi tā darīs! Sekos pa pēdām, noraus trotuāriem galotnes un nomīņās zaļumu. Tas ir tāpat kā ar atkritumu maisu — noliec tik vienu mazu un pēc dažām dienām tur jau būs čupu čupa.

Tāpēc, gājēj — ļauj zālītei augt! Pasper tos dažus soļus vairāk un būs tev i soļu skaits savākts mobilajā lietotnē, i prieks par apkārtni, i zālīte augs.