Uznāca vēlme nedaudz parunāt par blogiem. Zinu zinu, ka visi ir izslāpuši pēc rakstiem blogos par blogiem un blogošanau, jo tie tik reti parādās mūsu platuma grādos, tāpēc atļāvos šo informācijas caurumu nedaudz pielāpīt ar nelielu rakstiņu. Ceru uz jūsu aplausiem, rokasspiedieniem un draudzīgiem papliķējieniem pa plecu.
Rakstiņš tā kā vairāk domāts par bloga autoru vēlmi slēpt savus rakstus, tikai nezinu vai man izdosies noturēt taisnu sižeta līniju. Par atkāpēm un neprecizitātēm rakstā lūdzu nelamāt- tās tur atrodas apzināti.
Ir zināms, ka rakstu savā blogā var pasniegt gan pilnīgi atvērtu, gan tik atvērtu cik grib. Ja gribās lasīt visu rakstu, tad maksā, tpu… spied uz ‘’lasīt tālāk’’, ‘’skatīt turpinājumu’’, ‘’nospied, tad redzēsi’’, ‘’nenospied, tad neredzēsi’’, ‘’bez nospiediena ieeja liegta’’…. Īsāk sakot- apskati personīgi.
Kur ir tā sāls- kāpēc nerādīt visu informāciju? Kas varētu būt par iemeslu?
Gan jau katram ir savi, bet ja padomā globāli, tad:
Raksts ir sanācis pārāk garš- izstiepj bloga vertikālo asi.
Raksts ir sanācis pārāk dumjš- kauns rādīt visiem nekur.lv lasītājiem.
Raksts ir sanācis pārāk interesants- jāpaslēpj, citādi nebūs interesanti.
Raksts ir sanācis pārāk neinteresants- nav ko te visiem lasīt neinteresantus rakstus.
Raksts ir sanācis pretrunā ar virsrakstu- pamanīs tikai tie, kas lasīs.
Raksts ir sanācis pārāk pikants- ieraudzīs vēl bērni vai tikumības policija.
Ja iemesls nerādīšanai ir atrasts, tad var ķerties pie nākamā punkta izpildes. Proti, kur ielikt maģiskotālāklaidējpodziņu?
Arī te var izvirpināt vairākus variantus:
Ja virsraksts sanācis gana intriģējošs (”Kailas meitenes Jūrmalā!”), tad var likt uzreiz aiz virsraksta.
Ja virsrakstam atvēlētā vieta ir pārāk maza, tad aiz pirmās rindkopas.
Ja jums ir talants, un spējat intrigu saglabāt arī otrajā vai pat trešajā rindkopā (jomajo, tiešām talants), tad var aiz tām.
Ja talanta nav un intrigu neizdodas radīt, tad ieliekat vienalga kur, gan jau kādu uzveiks ziņkāre un nospiedīs to kānutokatrsnosaucpodziņu.
Rezultātā mums blogā ir tāds kā biļešu automāts- gribi lasīt, tad spied. Tagad jāpadomā kam mums to vajag un vai vispār vajag. Ko tas mums dod?
Statistiku! O, jā! Katrs klikšķis TUR, sniedz mums TO. Ja mums nebūs TĀ, tad mums nebūs arī… pag, kas tad tiek zaudēts? Vai tiešām ar spiešanu mēs uzlabojam ciparnīcu? Te der padomāt…
Ja blogu apmeklē 100% apmeklētāji (šito es labi pateicu, pašam prieks), tad tiešais ienāciens, vidēji pieņemot, ir 20%, no atsaucēm (pieņemsim) 30% un no meklētāja (pieņemsim) atlikušie 50%. Kurš no šīs publikas mums spiedīs uz tāsturpodziņas? Mekētāja publika? Stabili nē! Tiešā publika? Jā, tie ir uzticamie un dārgie pastāvīgie lasītāji- tie mūs nepievils. Un ko atsauktie, vai spiedīs? Gan jau, bet ne jau visi.
Tātad kopā mēs iegūsim (pieņemsim) 15% pieaugumu pie mūsu statistikas.
Nu kurienes te EPR (ellēpurvāratā) uzradās 15%? Tā ir puse no iespējamiem spaidītājiem uz tālākpasūtīšanaspogu no atsauces apmeklētājiem. Piemēram, nekur.lv vai sava personīgā RSS lasītāja lasītājs ierauga ko interesantu vai tieši otrādāk- neinteresantu, bet līdz galam neparādītu rakstu un viņš intereses/garlaicības/inerces mākts nospiež tur esošo more. Tas laikam arī sanāk mūsu pieaugums pie statistikas.
Tikai man sāk likties, ka šajā lauciņā sabiezē melni mākoņi- cilvēki, kuri arī ir mūsu lasītāju vidū, vairs negrib lasīt rakstus, kuri ir apgraizīti. Domāju, ka tas var pamazām izsaukt vairāk negatīvu emociju nekā vēlmi uzspiest uz tā turpinājuma. Varbūt pat vēlmi izdzēst tādu blogu no RSS…
Rezultātā uz pasaules ir par vienu neapmierinātu lasītāju vairāk. Ne tikai neapmierinātu, bet arī palikušu bez izlasīta raksta. Skumji… Un vēl skumjāk ir tas, ka raksts palicis bez lasītāja, respektīvi- mēs esam uzdrukājuši pa tukšo.
Jā, arī es aprauju rakstus, bet daru to tikai ar savu skatījumu par filmām- bail, ka pateicoties klāt pievienotām bildēm, tas skats manā blogā varētu izskatīties pārāk garš. Pārējos gan cenšos neapraut (cerams, ka ir sanācis). Lai gan, kāpēc pēc šāda raksta uzrakstīšanas šādu blogera kaitīgo ieradumu neatmest pilnīgi? Vismaz ir vērts pamēģināt!
Protams, kāds var iebilst, ka no aizrobežas nākošais RSS pieraksts lielākoties ir aprauts (vismaz man tā ir) un mēs tipinot viņiem nopakaļ darām kā viņi mums rāda. Tā teikt- piemērojam sev attīstīto valstu attīstītās tendences. Bet ja nolaižamies uz zemes un aizdomājamies, kam tad mēs īsti rakstām un ko mēs gribām panākt. Vai sniegt saviem lasītājiem informāciju (ieklausies! Tu sniedz informāciju un tev ir savi lasītāji!) un nostiprināt savu informatora statusu, vai arī izmantot (piedodiet, laikam nav pareizs apzīmējums, bet cits nekas prātā nenāk) savus lasītājus kā kurinātājus sava bloga pavarda kurināšanai. Informācijai jābūt ne tikai patiesai, bet arī pilnīgai. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Lai gan, dažreiz rakstus ir nepieciešams apraut, bet tie ir tik atsevišķi gadījumi, ka nav vērts pieminēt.

/šo var redzēt pēc tās EPRpodziņas nospiešanas/
Vai tiešām tev vēl ir vēlēšanās turpināt te lasīt kaut ko par šo tēmu?