blogeru slēptā rakstniecība
Uznāca vēlme nedaudz parunāt par blogiem. Zinu zinu, ka visi ir izslāpuši pēc rakstiem blogos par blogiem un blogošanau, jo tie tik reti parādās mūsu platuma grādos, tāpēc atļāvos šo informācijas caurumu nedaudz pielāpīt ar nelielu rakstiņu. Ceru uz jūsu aplausiem, rokasspiedieniem un draudzīgiem papliķējieniem pa plecu.
Rakstiņš tā kā vairāk domāts par bloga autoru vēlmi slēpt savus rakstus, tikai nezinu vai man izdosies noturēt taisnu sižeta līniju. Par atkāpēm un neprecizitātēm rakstā lūdzu nelamāt- tās tur atrodas apzināti.
Ir zināms, ka rakstu savā blogā var pasniegt gan pilnīgi atvērtu, gan tik atvērtu cik grib. Ja gribās lasīt visu rakstu, tad maksā, tpu… spied uz ‘’lasīt tālāk’’, ‘’skatīt turpinājumu’’, ‘’nospied, tad redzēsi’’, ‘’nenospied, tad neredzēsi’’, ‘’bez nospiediena ieeja liegta’’…. Īsāk sakot- apskati personīgi.
Kur ir tā sāls- kāpēc nerādīt visu informāciju? Kas varētu būt par iemeslu?
Gan jau katram ir savi, bet ja padomā globāli, tad:
Raksts ir sanācis pārāk garš- izstiepj bloga vertikālo asi.
Raksts ir sanācis pārāk dumjš- kauns rādīt visiem nekur.lv lasītājiem.
Raksts ir sanācis pārāk interesants- jāpaslēpj, citādi nebūs interesanti.
Raksts ir sanācis pārāk neinteresants- nav ko te visiem lasīt neinteresantus rakstus.
Raksts ir sanācis pretrunā ar virsrakstu- pamanīs tikai tie, kas lasīs.
Raksts ir sanācis pārāk pikants- ieraudzīs vēl bērni vai tikumības policija.
Ja iemesls nerādīšanai ir atrasts, tad var ķerties pie nākamā punkta izpildes. Proti, kur ielikt maģiskotālāklaidējpodziņu?
Arī te var izvirpināt vairākus variantus:
Ja virsraksts sanācis gana intriģējošs (”Kailas meitenes Jūrmalā!”), tad var likt uzreiz aiz virsraksta.
Ja virsrakstam atvēlētā vieta ir pārāk maza, tad aiz pirmās rindkopas.
Ja jums ir talants, un spējat intrigu saglabāt arī otrajā vai pat trešajā rindkopā (jomajo, tiešām talants), tad var aiz tām.
Ja talanta nav un intrigu neizdodas radīt, tad ieliekat vienalga kur, gan jau kādu uzveiks ziņkāre un nospiedīs to kānutokatrsnosaucpodziņu.
Rezultātā mums blogā ir tāds kā biļešu automāts- gribi lasīt, tad spied. Tagad jāpadomā kam mums to vajag un vai vispār vajag. Ko tas mums dod?
Statistiku! O, jā! Katrs klikšķis TUR, sniedz mums TO. Ja mums nebūs TĀ, tad mums nebūs arī… pag, kas tad tiek zaudēts? Vai tiešām ar spiešanu mēs uzlabojam ciparnīcu? Te der padomāt…
Ja blogu apmeklē 100% apmeklētāji (šito es labi pateicu, pašam prieks), tad tiešais ienāciens, vidēji pieņemot, ir 20%, no atsaucēm (pieņemsim) 30% un no meklētāja (pieņemsim) atlikušie 50%. Kurš no šīs publikas mums spiedīs uz tāsturpodziņas? Mekētāja publika? Stabili nē! Tiešā publika? Jā, tie ir uzticamie un dārgie pastāvīgie lasītāji- tie mūs nepievils. Un ko atsauktie, vai spiedīs? Gan jau, bet ne jau visi.
Tātad kopā mēs iegūsim (pieņemsim) 15% pieaugumu pie mūsu statistikas.
Nu kurienes te EPR (ellēpurvāratā) uzradās 15%? Tā ir puse no iespējamiem spaidītājiem uz tālākpasūtīšanaspogu no atsauces apmeklētājiem. Piemēram, nekur.lv vai sava personīgā RSS lasītāja lasītājs ierauga ko interesantu vai tieši otrādāk- neinteresantu, bet līdz galam neparādītu rakstu un viņš intereses/garlaicības/inerces mākts nospiež tur esošo more. Tas laikam arī sanāk mūsu pieaugums pie statistikas.
Tikai man sāk likties, ka šajā lauciņā sabiezē melni mākoņi- cilvēki, kuri arī ir mūsu lasītāju vidū, vairs negrib lasīt rakstus, kuri ir apgraizīti. Domāju, ka tas var pamazām izsaukt vairāk negatīvu emociju nekā vēlmi uzspiest uz tā turpinājuma. Varbūt pat vēlmi izdzēst tādu blogu no RSS…
Rezultātā uz pasaules ir par vienu neapmierinātu lasītāju vairāk. Ne tikai neapmierinātu, bet arī palikušu bez izlasīta raksta. Skumji… Un vēl skumjāk ir tas, ka raksts palicis bez lasītāja, respektīvi- mēs esam uzdrukājuši pa tukšo.
Jā, arī es aprauju rakstus, bet daru to tikai ar savu skatījumu par filmām- bail, ka pateicoties klāt pievienotām bildēm, tas skats manā blogā varētu izskatīties pārāk garš. Pārējos gan cenšos neapraut (cerams, ka ir sanācis). Lai gan, kāpēc pēc šāda raksta uzrakstīšanas šādu blogera kaitīgo ieradumu neatmest pilnīgi? Vismaz ir vērts pamēģināt!
Protams, kāds var iebilst, ka no aizrobežas nākošais RSS pieraksts lielākoties ir aprauts (vismaz man tā ir) un mēs tipinot viņiem nopakaļ darām kā viņi mums rāda. Tā teikt- piemērojam sev attīstīto valstu attīstītās tendences. Bet ja nolaižamies uz zemes un aizdomājamies, kam tad mēs īsti rakstām un ko mēs gribām panākt. Vai sniegt saviem lasītājiem informāciju (ieklausies! Tu sniedz informāciju un tev ir savi lasītāji!) un nostiprināt savu informatora statusu, vai arī izmantot (piedodiet, laikam nav pareizs apzīmējums, bet cits nekas prātā nenāk) savus lasītājus kā kurinātājus sava bloga pavarda kurināšanai. Informācijai jābūt ne tikai patiesai, bet arī pilnīgai. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Lai gan, dažreiz rakstus ir nepieciešams apraut, bet tie ir tik atsevišķi gadījumi, ka nav vērts pieminēt.
/šo var redzēt pēc tās EPRpodziņas nospiešanas/
Vai tiešām tev vēl ir vēlēšanās turpināt te lasīt kaut ko par šo tēmu?
Raksts labs. Es parasti rakstus aiz “Read more” lieku, ja ir pārāk garš. Un tikai tāpēc, lai saglabātu blogā kaut kādu normālu skatu.
P.S. Labākai pārskatāmībai būtu vēlams starp rindkopām likt tukšu rindu, tagad mazliet grūti lasīt.
Ļoti labs raksts, par blogošanas ilgtermiņa stratēģiju :)
Par šito lietu man šķiet, vienreiz jau bija maza diskusija pie Artura, tas kurš no jaffas. Mani arī reāli kaitina tādi aprautie raksti iekš RSS lasītāja, un tas tiešām ir bijis par iemeslu vairāku blogu aizvākšanai no mana RSS savacēja. Es saprotu, ja ieraksts ir papildināts ar lērumu bilžu vai arī ir gana garš – tādā gadījumā viss kārtībā, es pats tā daru, bet ja tas ir sistemātiski, un divu – trīs teikumu ieraksts tiek dalīts ar “more” – man tas liekas vnk stulbi.
Varu iedomāties divus pamatotus “more” iemeslus.
1. raksta garums (vairākkārt rakstā minēts)
2. pikantums (pieminēts vienreiz, Latvijā ne tik bieži sastopams)
“more” jāizmanto pamatoti, gkt ja raksts pa garu/ar daudz bildēm. (vakar uzgāju, nemaz netraucēja “more” http://funtasticus.com/ )
Bet ir lieta, kas man stipri vairāk riebj un tracina, tā paldies Dievam Latvijā praktiski nav izplatīta, t.i. rakstus (pārsvarā ežurnālos) dalīt 3,4 vai pat 5 lappusītēs. Tas spēj novest, ja esi nolēmi pārskriet ar acīm rakstam. Tā nedariet!
p.s. raksts nejēgā garš, bet nu autors jau sākumā informēja, ka `tagad viņš mazliet…` :)
Nu es uztaisīju “Lasīt tālāk” tāpēc, ka agrāk bieži rakstā iekļāvu padsmit bildes no pasākumiem.. Līdz ar to pirmajā lapā 10 raktsi, no kuriem 5 ar padsmit bildēm.. nu diez vai tas pie kā laba novestu :D
pieņemu, ka labs blogeris, kurš neskrien pēc apmeklētāju plūsmas, bet gan rada kontentu, kas viņam patīk un tas kas apmeklētājus apmierina, read more tagu liks trīs sekojošos iemeslos:
1. ieraksta pirmā rindkopa izsaka visa raksta būtību, un ja lasītājs grib iegūt vairāk informācijas, tas spiež uz read more
2. ierakstā ir daudz bildes/video, kas bloga sākumlapu/rss readeri padara par tracinošu
vai arī tas neliek read more :)
parējie iemesli ko minēji nav būtiski, nekad ne par kādu pikantumu nedomāju, un kauns rādīt nekur.lv lasītājiem – tas kā joks vai kā?
Māri- rakstā ir vairāk joku nekā kaut kā prātīga :)
Lai arī uz tiem jokiem var paraudzīties prātīgi…
par ko bija raksts?
Es esmu par more tikai tā vairāku iemeslu dēļ –
1. Lai lasītājam būtu ērti aplūkot saitu. RSS fīdi ir tikai pakārtoti. Labi, lasītājs atnāks no nekur.lv dēļ izteresanta rakstiņa, ieraudzīs 10 (vai divas, lai lapa nebūtu pārāk gara vertikāli) neapgraizītas ziņas un otrreiz vairs nenāks, jo uzmetot aci lapai (un nedaudz(!)paskrollējot), viņš nevarēs noteikt pašas lapas raksturu, kopējo fonu.
2. Tracina neapgrieztie raksti tajā pašā nekur’ā. Man nav laika, es fiksi ielienu šajā saitā, lai uzmestu acis jaunumiem. Pēc pirmajiem teikumiem/rindkopām es uztveru jēgu, ja kas interesē – apstos. Tā vietā man ir pusstundu jāskrollē, lai es paietu garām man neinteresējošam rakstam. Loģiski, ka lai es neaizietu garām nākošajam virsrakstam, man neviļus nākas izlasīt to rakstu. Un tas uzdzen baigo dusmu. Jo es esmu spiests darīt to, kas man nepatīk, lai tiktu pie tā, ko gribu. Reizēm ir tāda dusma, ka gribās noķert to autoru un iedot galvā.
3. +18 kontingents. Pilnībā saprotams, jo arī manu saitu lasa mani sīči. Un man, piemēram, +18 tēma arī ir, bet tā vispār neparādās pat RSS fīdos – ir uztaisīts kā izņēmums. Jo tas ir visstulbākais, kas mūsdienās notiek. Vnk novērojums – mani sīči sērfo pa netu, spēlējot mazās neta flash spēlītes. Un 50% gadījumu virs-zem-blakus ir kāda pikanta ziņa vai banneris (pat bērniem domātos saitos), kur atklāti ir redzama kāda peža.
4. Traffika ekonomija. Jo mazāk informācijas, jo mazāk laika vajag, lai tā ielādējas, jo vairāk laika paliek lai ielādējas nākošās ziņas – cita informācija. Priekš kam man jāgaida, kamēr ielādējas piecas bildes no tēmas “Tuning audi sborņiks”, ja es jau no vienas bildes un virsraksta saprotu, ka mani tas neinteresē. Atkal kāds ir kandidāts uz nosūtījumu tā patālāk.
Tas tāds mans nelielais viedoklītis…
Hehe, raksts par nopietnu tēmu nenopietni. Izlasot šo rakstu, es padomāju kāpēc tad es lieku more tagu. Un reāli es arī izdomāju. To tagu es lieku tikai tāpēc, ka raksts sanāk diezgan garš, kaut gan kādreiz es arī gariem rakstiem neliku. Tagad es more tagu lieku tāpēc (skat. komentārus)
Man patiktu, ja tu arī filmu rakstiem neliktu more tagu. Personīgi man traucē, bieži vien labprāt izlasītu par kādu konkrētu filmu,bet nav laika vēl lieki klikšķināt, lai atvērtu tavu lapu un visu rakstu. Ja baidies, ka baigi gari, varbūt liec bildes beigās un pirms bildēm more tagu.
Es arī reizēm sadalu rakstu, ja ļoti garš vai daudz bilžu.
kaut kur jau dzirdēts topic
msmarii- Tev par prieku pēdējās filmas jau ir aprakstītas bez pārrāvuma ;) Ceru, ka neizskatās pārāk izstiepti.
Ir gan daudz par garu.
Nu jā, vienam patīk bez pārrāvuma, citam tādu nemaz neprasās… Jāmeklē zelta vidusceļš :)