Ja valstij tuvojās kādi svētki vai citas lielas izdošanas, tad, kā likums, publiskā ārē parādās cilvēki, kuri, piesaucot emocionālus saukļus, cenšas svētku sajūtu nobļaut kā nejēdzīgus tēriņus. Tā tas ir arī ar Latvijas simtgadi- to nedrīkstot atzīmēt, jo ”sistēmas bērni”, vēža slimnieki, trūcīgie, [cits variansts], [daudz citu variantu],…. Re, sabiedrība ziedo- kauns un fui valstij! Tas nav pareizi! Dzīres mēra laikā!
Tāda sajūta, ka kāda daļa līdzcilvēku domā tikai naudas vērtībās- kamēr nebūs valstī visi visu dabūjuši, tikmēr neko gaišāku par kapusvētku svecīšu gaismām mēs neesam pelnījuši. Āmen!

Man atkal liekas, ka sabiedrības sadošanās rokās, kāda dzīvības, veselības vai mantas glābšanā, ir ļoti veselīgs tieši pašai sabiedrībai. Mums ir jāaug, jāmācās būt kopā un palīdzēt viens otram. Protams, labāk būtu, ja nevajadzētu, bet dzīvē ne vienmēr viss notiek pēc labākā iespējamā scenārija. Un kurš gan labāk pratīs palīdzēt, ja ne līdzcilvēki?

Man pašam nav tāda īpaša summa, kuru katru mēnesi noliktu ziedošanai. Laikam vajadzētu. Es gan pamatā paļaujos uz to, ka ziedojuma saņēmējam ‘’uzskriešu virsū’’ un no tā brīža emocijām vai iespējām arī skatos. Arī lielveikalu ziedojumu kastes patversmes dzīvniekiem ir jauka lieta- ir iespēja ļaut ziedošanas pasākumā piedalīties arī bērnam. Pie reizes izskaidrojot un paskaidrojot tās, bērna pašrocīgi iemestās barības paciņas, nozīmi un jēgu.

Viena lieta, kuru es sev vēl neesmu nodefinējis ir ziedotņēmēju stāsti- it kā vajadzētu tos izlasīt, lai labāk sapratstu, izprastu un līdzi justu, bet iekšā ir kaut kāda vēlme ļaut cilvēkam saņemt manu ziedojumu bez tā priekšstāsta. Un arī bez pēcstāsta. Jo neatmet doma, ka tas, pārsvarā no mediju puses, tiek spiests kā ”notikums” ar pateicībām. Laikam jau tā ir mana problēma, bet man šādas pateicības uzklausīt ir mazliet pazemojoši. Droši vien kāds komplekss nomoka. Ziedoju bez stāsta, bez personības un bez pretenzijām uz kādu nebūt rezultātu. Tikai ar cerību palīdzēt. Un ar prieku dot.

Un tiem parnaudas un pretsvētku kliedzējiem gribētu teikt- sabiedrībai šāds došanas prieks ir vajadzīgs. Varbūt pat nepieciešams. Visi mēs esam valsts, sabiedrība, līdzcilvēki un ir tikai normāli, ja varam un spējam palīdzēt kādam no pašu vidus, un līdz ar to esam pelnījuši ik pa laikam arī priecāties par to, ka mums ir līdzcilvēki, sabiedrība, valsts.

1+