Šis nav stāsts par pēdējo ziedojuma lūdzēju. Arī ne par pirmo. Vai to, kas vēl tikai būs. Ne par vienu konkrēti. Vienkārši stāsts par naudas prasīšanu un došanu tviterī.
Šo stāstu galvā pārcilāju jau ilgāku laiku. Biju gatavs sarunai tviterī. Arī rakstienu blogā iesāku. Tik visu laiku atliku, jo tēma ir ļoti slidena- kāds var nesaprast, kāds- pārprast. Pāris dienas atpakaļ tomēr uzrakstīju, bet nesadūšojos publicēt. Arī tagad neesmu sadūšojies, jo nezinu vai šim būs kāda jēga (pozitīvā nozīmē). Bet, nenopublicēsi- neuzzināsi.

Saprotu, ka būšana sociālos tīklos rada tādu kā ģimeniskuma sajūtu- tu dalies ar to, ko ēd. Rādi kā tu izskaties. Prasi padomu vai viedokli. Un kaut kādā brīdī tu prasi arī naudu. Ģimene kā nekā. Kāds grib dzimšanas dienā naudu. Kāds grib savai istabai puķīti vai dekoru nopirkt. Kādam pietrūkst radošām izpausmēm. Bet kādam arī pietrūkst veselībai. Vai pat dzīvei.
Ne reizi vien var novērot, ka tīmekļa ģimene ir ļoti atsaucīga- dod cik var un neko neprasa pretī. Jo cilvēkiem ir laba sirds un rūpes par tuvāko. Viņiem jau nevajag to atgriezenisko saiti ar grāmatvedību- viņi tik vēlas redzēt, ka cilvēkam viss ir labi. Ka šis cilvēks turpina būt tepat. Vispār būt. Ka viņš neies gar dzelzceļu vai nedomās par tiltu. Tāpēc nav nosacījumu, priekšrakstu vai minimālās summas. Ir tikai lūdzējs un viņa sirdsapziņa. Ar to pietiek. Jo visi saprot, ka lūgšana ir grūta. Nesalīdzināmi grūtāka kā došana. Te iztiek bez jautājumiem, precizējumiem un citādas pratināšanas. Vajag? Tātad vajag!
Un dod. Cik nu kurš var, grib vai drīkst.

Mēs visi mācāmies labdarību- gan prasīt, gan sniegt. Un mācāmies arī gatavoties labdarībai, paveikt labdarību un arī prātīgi izlietot labdarību.
Bet kā jau jebkurās mācībās, sanāk kļūdas. Kļūdas, kuras vēlams neatkārtot. Laikam jau pirmais darbs kļūdu labošanā būtu nedevalvēt labdarbību. Tas ir- neprasīt naudu tāpat vien. Dzimšanas dienas aliņš vai jauns puķupods/grāmata/glezna nav iemesls lūgt. Tas pat ir iemesls nelūgt.
Starp šādiem bičojumiem var pazust patiesi svarīgs sauciens pēc palīdzības.

Es gan neesmu tas, kurš var novilkt līniju un pateikt- te var prasīt, bet te vairs nedrīkst. Te var dot, bet te vairs ne. Katra paša sirdsapziņai ir zīmulis.
Mēs vēl mācāmies sniegt. Atdot ar smaidu un bez pretenzijām. Ne vienmēr tas sanāk, bet cenšamies. Tāpat ne vienmēr protam saņemt. Un arī te kādam no malas ir teju neiespējami novilkt kādu līniju. Bet tomēr. Daži vērojumi ir.

Ziedojuma saņēmējam tomēr vajadzētu saprast kādam mērķim un cik lielu summu viņš lūdz. Ja tev vajag tikai 50 eiro zālēm/ārstam, tad tā arī uzraksti. Ja tev vajag 234,65 eiro šī mēneša rēķinam, tad arī šo uzraksti. Ja tev vajag 105 eiro mēnesī- arī šo mini. Ja dzīvē vajag atsperties, lai tiktu uz augšu, tad taču zini, cik nepieciešams.
Ja nauda kontā saskrien vairāk kā lūdzi- nevajag uzreiz ieslēgt ballītes režīmu ar austerēm, suši, picām, vīnu un draugiem. Padomā- varbūt starp šiem ziedotājiem daudziem kontā nebija vairāk par 20 eiro un viņi nesavtīgi sniedza tev pusi. Un varbūt viņi tik sen nav ēduši picu… lai cik cilvēks turīgs un labdarīgs būtu, nevienam nepatiks vērot kā par viņa naudu uzdzīvo.
Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīkst picu. Drīkst, ja sirdsapziņa ļauj. Tik atceries- ēst var arī bez ekrāna. Kontrolēt te neviens neko negrasās, bet pašam īlenu durt caur maisu ar nevajadzētu.

Tāpat nevajag ieslēgt režīmu ‘’tagad atļaušos mājdzīvnieku’’? Jau viens kaķis, ja viņam pērk lielveikalā lētāko pārtiku, izmaksā 30 eiro mēnesī. Protams, ja vien tu viņu nebaro ar savu pusdienu atlikumiem. Un neskaitīsim kaķa dakteri vai zāles, kas var būt 30-40 eiro par reizi. Kur nu vēl suns vai kas lielāks un eksotiskāks! Un ja tu par saziedoto paņem divus kaķus? Vai trīs? Vai ziedotājiem tagad vajadzēs samest 100-150 eiro mēnesī taviem kaķiem? Dzīvnieks ir milzīga atbildība un izmaksas. Ne katrs to var atļauties un ne katram tie pienākas. Par šikmantām te pat nerunāsim.

Ziedošana ir ļoti trausla vēlme- to var samīdīt ātri un uz neatgriešanos. Tāpēc pret saziedoto naudu jāizturas atbildīgi. Īpaši, ja prasīji apkārtējiem ar kādu mērķi un viņi saziedoja tieši tev un tieši šim mērķim. Tā, protams, tagad ir tava nauda. Bet šī nauda ir apzīmogota ar atbildību, rūpēm un pateicību. Ja tu to šķērdē (šim vārdam ir plaša nozīme), tad šī nauda devalvējas. Un devalvējas tieši ziedotāju acīs.

Skaidrs, ka ziedotājs to naudu atlaiž. Viņa rūpes beidzas ar pogas ‘’sūtīt’’ nospiešanu internetbankā. Tik gaisā paliek saite. Tāda neredzama, trausla un ļoti jūtīga. Saite starp dāvinātāju un saņēmēju. Un, ja saņēmējs parāda, ka dāvana nav svarīga, tad tas var nelabvēlīgi ietekmēt dāvinātāja vēlmi dāvināt turpmāk. Un ne jau tikai šim saņēmējam. Arī nākamajam.

Ja lūdz naudu, tad esi gatavs to saņemt. Ja šaubies par sevi, tad tīmekļa ģimenē noteikti ir kāds, kurš spēs tev tikt ar to galā. Lūgt ir grūti, bet prast saņemt- vēl grūtāk.