Nezinu kā citiem sava uzņēmuma īpašniekiem, bet man ik pa laikam nākas izkost un saprast daudzas lietas, kuras līdz šim man bija diezgan patālu no interešu loka, bet dzīve un dzīves nospraustie mērķi liek mācīties. Tieši mācīties, jo zināšanu nekad nevar būt par daudz un to nekad nevar būt pietiekami. Katrs jauns mērķis prasa vai nu jaunas zināšanas vai arī atsvaidzināt un papildināt jau esošās.

Manā gadījumā mācīšanās vairāk notiek nevis skolas solā, bet tieši darba procesā- tautas valodā sakot, ka apgūstu visādus knifiņus. Visi šie knifiņi prasa gan laiku, gan naudu, bet man ir naiva cerība, ka knifiņu bāze tiek papildināta un nākotnē varētu (gribētu jau teikt- vajadzētu) būt vieglāk.

Pavisam vienkāršs piemērs, kā man gadījās ar kvīšu grāmatiņām. Gan jau, ka lielais vairums zina un ir saskārušies, piemēram, pērkot šo to no interneta veikaliem, ka izbrauciena darījumos ar skaidru naudu nepieciešama kvīšu grāmatiņa, kura ir jāreģistrē VIDā. Tā kā man šāda grāmatiņa bija vajadzīga, bet grāmatnīcu plauktos esošās īsti neatbilda manām prasībām, tad aizgāju konsultēties pie VID konsultantiem. Pamata jautājums bija – kā rīkoties, ja pircējs iegādājas vairāk preces nekā ir ailes kvīšu grāmatiņā? Grāmatnīcās nopērkamajās grāmatiņās ir tikai 5 līdz 6 ailes. Un ja pircējam nepieciešamas 10 preces? Tad izrakstīt divas kvītis? Tas nav ne ērti, ne prātīgi, jo kvīšu grāmatiņā ir tikai 25 kvītis pa trim eksemplāriem. Ar šādu metodi varētu īsā laikā sagatavot veselu čupu ar izlietotām grāmatiņām, kuras ir jāiekļauj VID atskaitēs. Un pie tam tās grāmatiņas maksā naudu. Mazu, bet tomēr.

VID konsultācijās man neko prātīgu neieteica, vien norādīja to, ka tikai ar pavadzīmi nevar rīkoties, jo tā ir domāta pārskaitījumiem un nekādas izdrukas pie čeka ar neskaitās. Vienīgi var likt kopā kvīti ar pavadzīmi un kvītī norādīt PPR numuru. Pavadzīme nozīmē, ka būs jāgatavo atskaite par to izlietojumu, bet man to atskaišu papīri tāpat pietiek. Vienu lieko klāt pie visa galīgi negribas, tāpēc nolēmu tikt galā tikai ar kvītīm. Grāmatnīcā nopirku lētāko un biezāko čeka grāmatiņu ar domu, ka 25 lappušu vietā man būs 50. Tam sekoja gājiens uz VIDu, lai piereģistrētu numurus, bet reģistrācija aprāvās pat nesākoties- izrādās, ka es nopirku tādas kvītis, kuras nevajagot reģistrēt. Tās varot izmantot kaut kam papildus (piemirsās kam īsti, bet tas vairs nebija svarīgi). Lieks pirkums un arī lieks gājiens uz VIDu.

Nākamais dublis bija nedaudz sagatavotāks- zināju, ka jāpērk tādas kvīšu grāmatiņas, kurām ir sērija un numurs. Lai arī ilgi grāmatnīcā grozīju pa rokām to grāmatiņu (nebija īsti pārliecība, ka būs īstais pirkums un vai man tāds derēs), beigās nopirku divas, jo kā jau augstāk minēju- ja man būs jāizraksta uz vienu kundi varbūt pat divas kvītis, tad izlietosies ātri.

Pirms brauciena uz VID nolēmu pameklēt virtuālajā pasaulē kādu atbildi vai slēptu risinājumu manai ne pārāk sarežģītajai lietai un uzdūros vienam materiālam, kas norāda, ka ir iespējams pašam sagatavot kvītis. Tās nu gluži nebūs iešūtas smukā grāmatiņā ar paškopējošām lapām, bet, iekļaujot visu prasīto informāciju, tā varētu atrisināt trūkstošo ailīšu jautājumu.

Uz ātru roku uzcepu ekselī kvīti ar paša piešķirto sēriju un numuriem, izprintēju un devos konsultēties uz VIDu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka visu esmu sapratis un izdarījis pareizi. Izrādās, ka viss ir pareizi un bija jāizpilda tik otrs iesniegums par piešķirto sēriju un numuriem. Piereģistrēju tos pašus uz ātro roku samestos numurus ar sērijas burtiem.

Gala beigās man uz rokas ir viena nevajadzīga kvīšu grāmatiņa, divas it kā derīgas, paštaisīta ekseļa kvīšu forma un kārtēja atkostā knifa sajūta. Tā, mazliet škrobīgā sajūta, kas radās no VID konsultantu (gan uz vietas filiālē, gan rakstot jautājumus uz viņu adresi) nepateikšanas priekšā, neieteikšanas, nepaskaidrošanas… īsāk sakot tas, ka VID man uzreiz nevarēja ieteikt drukāt pašam augšā šīs kvītis, mani neiepriecina. It kā jau labi pašam atkost tādus mazus knibuļus, bet patīkamāk, ka kāds rūpēs par tavu laiku un naudu, sniedz uz savu profesionālo zināšanu balstītu padomu.

Laikam jau tā skaudrā dzīve liek vien pašam paļauties uz sevi un savām zināšanām, kuras nemitīgi jāpapildina ar šādu sīkumu atkošanu. Varbūt tā pa sīkumam, pa sīkumam un pamazām arī lielās lietas liksies tikpat vieglas kā tie sīkie knibuļi pēc atkošanas.