Nobela prēmija literatūrā- 1970.gads, Aleksandrs Solžeņicins– Vēža palāta.
Nosaukums: Vēža palāta.
Autors: Aleksandrs Solžeņicins.
Izdevējs: Daugava.
Gads: 2006
LPP: 470
Tulkojums latviešu valodā- Māra Saturiņa
Par grāmatu–
Kādā PSRS nomales pilsētas slimnīcā vienā palātā liktenis saved kopā raibu publiku- no trūcīgiem melnā darba darītājiem un izsūtītajiem līdz studentiem un augstiem partijas kadriem. Viņiem visiem ir kopīga diagnoze- vēzis.
Kā jau pieklājas parastam lasītājam, biju sagatavojies, ka no Solžeņicina lasīšu Gulaga arhipelāgu. Bet pamazām nāca apskaidrība, ka tas tomēr būs smags un šobrīd neceļams lielums. Tad nu mēģināju izšķirties par labu kādam Solžeņicina slavenam darbam krievu valodā, bet beigu beigās nospriedu, ka izvēle jāatstāj uz vietas bibliotēkā- kas būs latviešu valodā, to arī lasīšu. Protams, uz vietas viss nostājās pie Vēža palātas, jo pēdējā brīdī atradu informāciju, ka ‘’200 gadi kopā’’, pēc vēsturnieku domām, esot pārāk sacerēta.
Vēža palāta stāsta par kādu slimnīcu Kazahstānā. It kā nomale, bet ik pa laikam uzsver, ka labāk jau tikai būs Maskavā. Ir pāris gadi pēc Staļina nāves un visur joprojām ir jūtams partijas stingrais kurss un valdošās bailes. Palātā gan galvenais sarunu temats ir vēzis- kuram kājā, kuram vēderā, kuram kaklā… Viens no centrālajiem tēliem- Oļegs Kostoglotovs ir izsūtītais, uz slimnīcu atnācis pats- knapi dzīvs, bet labi panesa rentgena starošanu un ātri tika uz kājām. Lai arī spītīgi atteicās no hormonu injekcijām un asins pārliešanas, rezultāti bija iepriecinoši. Arī vēl vienam otram no palātas biedriem rezultāti bija cerīgi. Tik te neviens nepriecājās pirms laika, jo zina, ka viss var mainīties un kaite mēdz atgriezties.
Palāta un pacientu diagnozes bija drūmas. Gaišākus tos nevērsa arī personāls. Jo arī starp viņiem bija kāds, kuru ķērusi Staļina represijas. Arī viņiem bija izpostītas dzīves un sabeigta veselība.
Autors pa vidu tēliem, kuri teju visi bija cietuši no Staļina represijām, ļoti meistarīgi atklāja arī nepareizo un aplamo dzīves uzbūvi, kas valdīja to laiku PSRS. Lai arī Staļins jau pāris gadus kā nomiris, ļaudis, gluži kā vēžu palātā, pārlieku nesaceras, jo baidās par metastāzēm. Un to, ka vēzis var atgriezties.
Grāmata ir ļoti smaga. Tā jau vēzis ne tuvu nav no vieglākajiem tematiem, te teju viss starp rindiņām bija piesātināts ar to neizturamo bezcerību un dvēseles ciešanām, kurām tika pakļauta tā paaudze, kura karoja un vēl ilgi pēc kara cieta no represijām, sodiem un pazemojuma.
Lai arī grāmata beidzas uz salīdzinoši gaišas nots, jo atnācis pavasaris un Oļegu izrakstīja no vēža palātas, tomēr nevar aizmirst tos, kurus izrakstīja, lai viņi varētu nomirt mājās. Nevar aizmirst dakteru teikto, ka slimnīcā būs jāatgriežas uz pārbaudēm vēl un vēlreiz. Ka tā slimība var atnākt ar jaunu un daudz postošāku spēku. Un, ja vēl pievieno šodienas politiskos notikumus mūsu kaimiņvalstī, tad jāsaka, ka pa šiem septiņdesmit gadiem tur nekas nav mainījies un joprojām vēzis tur ir cieši klātesošs.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Leave a Reply