Nosaukums: Mežvalde.
Autors: Oskars Grosbergs.
Izdevējs: Harro von Hirschheydt.
Gads: 2005
LPP: 470

Oskar Grosberg, Meschwalden., 1926.
Tulkojums latviešu valodā- Jānis Krūmiņš

Par grāmatu–
Mežvaldes muižā saimnieko Teofīls Eberhards fon Valdens. Muižu viņš mantojis no sava tēva, kurš bija prasmīgs saimnieks un spēja muižu gan izcelt no senču sagādātā parādu jūga, gan izveidot to par modernu saimniecību. Fon Valdenam ir darba pilnas rokas- jāvada saimniecība un plašā muižas saime. Un viņa darbam ir labi redzami augļi- muiža dod labu peļņu un ir slavena ar savu produkciju plašā apkārtnē.

Grāmatas apakšvirsraksts vēsta- Vecās Vidzemes muiža gadu gaitās. Autors gan nav ņēmis kādu konkrētu muižu kā piemēru, bet izmantojis vairāku Vidzemes muižu īpašības un savu darba pieredzi strādājot tajās par pārvaldnieku.

Attēlotais laiks ir deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitie gadi, kad nesen ir atcelta dzimtbūšana un nu muižām ir jāpielāgo sava saimniekošana pēc jaunās modes. Izskatījās kā laba grāmata ar ko papildināt savu piektā gada literatūras sarakstu. Un tā arī bija- grāmata patiešām labi parādīja to laiku dzīvi muižā. Tik šoreiz pilnībā no muižnieku puses. Un attēloja kā ļoti labu, pārtikušu, izpriecām un labu darbu pārpilnu. Un šoreiz izteikti bija kungu pārākums it visā- baronam bučo roku; zemnieki mūk grāvjos, kad kungi brauc; parastie ļautiņi dzer bez mēra; viņi ir jāiekausta; vecie piemin bijušo muižas īpašnieku, braucot sev sānus (piemiņa no biežas rīkstes cilāšanas); žēlabas par dzimtbūšanas atcelšanu… un vēl vesela virkne ar piemēriem, kas spilgti parāda cik ‘’laba’’ dzīve bija pie muižnieka.

Autoram ir izdevies labi un saistoši attēlot dzīvi muižā- bija interesanti lasīt gan par sadzīviskiem notikumiem, gan medībām un strādāšanu. Parasto ļaužu dzīve bija pieminēta vien garāmejot- vai nu kāds slikti strādā, vai kādam jāpalīdz materiāli vai arī kopā jāsvin Jāņi. Pamatā viss grozījās ap muižnieku- vai nu pārvaldnieks saņem uzdevumus, vai nodod atskaites. Vai arī tiek organizētas viesības, vai jādodas uz Rīgu (uzzināju, ka tagadējais Operas nams atrodas vietā, kur bija Pankūku bastions).

Pēc Mežvaldes izlasīšanas, var likties, ka muižas dzīve bija pārtikusi un bezrūpīga. Jā, protams, muižniekam un pārvaldniekam jāstrādā un jāseko līdzi bija visam, bet jāatceras, kas un kā veidoja šo pārticību. Lai arī klaušu laiki it kā beigušies, tāpat muižas ļaudis vispirms tika sadzīti kungu pļavās un tikai pēc tam tika paši savās. Tikmēr kungs var pacienāt pārvaldnieku ar labu cigāru un kādu glāzi stiprāka dzēriena.

Konfliktu te praktiski nebija- ja kāds kaut ko izdarīja ne pa prātam vai ne pēc likuma, to meklēja rokās likumīgiem līdzekļiem. Un tikai pieminēja agrākos laikus ar rīkstēm.

Ja ir vēlme pēc tādas labas un mierīgas lauku idilles, kurā tev nekā netrūkst un vienīgās rūpes ir kārtošana un izrīkošana, tad grāmata ļaus aizceļot uz 150 gadus senu pagātni. Man vienīgi traucēja tā pārlieku lielā kungu idealizēšana. Saprotu, autors tā dzīvoja un tā skatījās uz dzīvi un cilvēkiem, bet tas viss mazliet konfliktē ar lasīto no otras puses. Nezinu, ko tieši pievienoja izdevēji (1937.gada Leipcigas izdevums tika papildināts un cenzūras rediģēts), bet dažas nodaļas te bija liekas- likās, ka mēģina pavērt plašāk to muižas dzīvi, bet sanāca kaut kā atrauti no grāmatas pamatstāsta.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.