Autors: Senžons Pērss
Izdevniecība: Панорама
Gads: 1997
LPP: 41

Par grāmatu-
1960.gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Senžonsa Pērsa dzeja.

Senžonss Pērss (īstajā vārdā Aleksis Ležē) pirms sava darba diplomātiskajā dienestā jau paguva sarakstīt vairākas poēmas un izdot dzejas krājumu. Diplomātiskā dienesta laikā viņš dzeju nolika malā, jo pašam šķita, ka šīs abas nodarbes nevar apvienot. Lai arī dažas poēmas bija uzrakstītas, tā pie saviem lasītājiem netika- Senžonss tika izraidīts no Francijas, jo Minhenes konferences laikā atteicies atbalstīt vienošanos ar Hitleru. Tā nu viņš aizceļoja uz Ameriku, bet visi viņa rokrakstus gestapo iznīcināja un vēl viņam atņēma Francijas pilsonību.
Tā nu viņš dzīvoja un strādāja Amerikā, kur arī tapa visi viņa atpazīstamākie darbi.
Šajā dzejas izlasē bija viņa poēmas.

Atzīšos– ļoti grūti lasāmas, jo teksti šausmīgi sarežģīti, ar milzum daudz tēlainībām, epitetiem, salīdzinājumiem un slēptām norādēm. Dažreiz likās, ka tie vārdi ir jāsaprot otrādāk. Vai pat treškārtāk- teju katram vārdam jāmeklē otrā vai pat trešā nozīme, lai to tekstu varētu saprast.

Vēl arī tas, ka šīs poēmas likās drūmas. Milzīgas, visaptverošas, bet tajā pat laikā sažņaudzoši drūmas.

Pāris reizes sevi pieķēru pie domas, ka visas šīs rindas izskatās kā vienots veselums- viena poēma ir otras turpinājums un otra ir trešās turpinājums. Bet var jau būt, ka tā man tikai likās.

Novērtēju autora talantu, bet teksts neaizrāva. Laikam te vajag gan zināšanas, gan garastāvokli.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.