Atlantis

Nosaukums: Atlantis.
Autors: Gerhards Hauptmanis
Izdevniecība: Rota
Gads: 1993
LPP: 248

Par grāmatu-
Fridrihs ir jauns ārsts, kurš savā neilgajā dzīvē saskata vairāk neveiksmes nekā jēgpilnu piepildījumu. Sekojot savai sirdsbalsij viņš pēdējā brīdī uzkāpj uz okeāna tvaikoņa ”Rolands”, lai sekotu savai mīlestībai Ingigardei, kura dodas uz Ameriku. Vētrā tvaikonis nogrimst un tikai dažiem izdodas izglābties. Jau tā neskaidrību un pretrunu nomocītais Fridrihs tagad sev spiests uzdot jautājumu- kāpēc viņš izglābās?

Šī laikam ir pati skumjākā grāmata, kuru esmu lasījis. Ne tā, ka saturs būtu bēdu raisošs, bet tieši grāmata- vārdi, tulkojums, kļūdas, garumzīmes …. laikam to gadu krīze ir atstājusi pēdas arī šajā izdevumā.
It kā jau var lasīt arī ar kļūdām, bet…. bet ja to ir pārāk daudz, tad apetīte zūd. Un prieks par izlasīto arī. Bet pa virsu iezogas žēlums- Nobela prēmijas literatūrā ieguvuša autora darbs nav pelnījis tik paviršu tulkojumu latviski. Nav.

Labi, lai paliek kļūdas un paviršība- pievērsīsimies saturam.

Pirmajā mirklī man likās, ka lasu kaut kādu nogrimušā Titānika pēcskatu- vismaz sākums, kad visi peld ar tvaikoni, priecājas un jauki pavada laiku, likās redzēts filmā. Vienīgi te pa vidu atradās jaunais vācu ārsts, kuram bija riktīga dvēseles caureja un vēlme sekot savai piecpadsmit gadus vecajai sirdspuķītei. Un, kad notika sadursme ar kaut ko, tad kuģa grimšana un panika vēl jo vairāk atgādināja Titāniku. Kā nekā darbs sarakstīts vienā gadā ar Titānika nogrimšanu- 1912.

Pameklēju internetā un ja tas nemelo, tad izrādās, ka Hauptmanis savu darbu izdeva vienu mēnesi pirms Titānika bojāejas. Tā kā- viss ir viņa paša radīts un jāsaka- diezgan labi radīts.

Jā, tas sākums, kad kuģis vēl vagoja okeānu, bija mierīgs- viss uzsvars uz Fridrihu un viņa nebūt ne vieglo dvēseles stāvokli. Vairāk piestāvētu dāmu romāniem. Bet sākot ar kuģa bojāeju jau parādījās lielāks azarts sekot notikumiem. Tikai nemācēšu paskaidrot kāpēc- vai nu nonākšana Amerikā un Fridriha vēlme mainīties jau pāriet reālās darbībās, vai arī vides maiņa, bet tā vien likās, ka grāmata iegūst otru elpu. Protams, vēl jau nedrīkst noliegt autora spēju uzburt labu Fridriha emocionālo stāvokli- sākot ar murgiem par gaismas rūķīšiem, Atlantīdu un beidzot ar visnotaļ sakarīgām, citēšanas vērtām Fridriha domām.

Lai arī patika gan attēlotā tā laiku dzīve uz kuģa, patika Fridriha psiholoģiskie pārdzīvojumi, mēģinājumi pārvarēt savus dēmonus un nonākšana pie hepī enda, tomēr grāmatas ļoti vājais izdevums latviešu valodā, man liedz to novērtēt ar tai pienākošos vērtējumu.

P.S.
Dikti jau nu gribas vēl piekasīties nosaukumam, bet, laikam tas būs vienā reizē par daudz.

[xrr rating=6/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.