Latviešu alfabētā ir 33 burti. Pirmais ir A un pēdējais Ž.
Latviešiem patīk lietot teicienu ”no A līdz Z”, tā apzīmējot paveicamo apjomu no sākuma līdz beigām. Laikam šis sakāmais veidojies nedaudz latviskojot grieķu ”alfa un omega”.

Ja jau teiciens ir ”no A līdz Z”, bet pēdējais (nu ja jau līdz galam, tad līdz galam) burts mums ir Ž, tad kāpēc nav ”no A līdz Ž”?
Vai arī te slēpjas kāds praktiskā latvieša tālredzīgums, kad iespējamā aizrādījuma dēļ, ka viss nav pabeigts, vienmēr var piebilst, ka tas jau tikai līdz Z. Vēl jau palicis Ž un tad arī viss būs kārtībā.

Saprotu, ka stilīgāk skan, ja saka ”no [a] līdz [zē]” vai kā citrreiz dzirdēts- ”no [a] līdz [zet]”. Bet nav nekāda vaina, ja saka ”no [a] līdz [žē]”. Vai arī pēdējais variants putrotos ar ”ak tu mī un žē”?

Un vēl- kāpēc nav iegājies 50% darba apjomu apzīmēt ar ”no A līdz K”? Vai nedaudz vairāk kā pusi ” no A līdz S”? Vai arī, ja sākums jau kaut kad iesākts un beigas nav jāpabeidz- ”no D līdz M”? Manuprāt, pēdējais skanētu gana smuki- ”no [dē] līdz [mē]”.

Varētu sadalīt alfabētu procentuālās daļās un pēc tam gudri izteikties, ka nevis paveici tikai trešdaļu uzdoto darbu, bet sūri grūti strādājot paveici no A līdz Ņ. Kamēr darba vadītājs skaitīs galvā alfabētu, lai saprastu vai tas ir daudz vai maz, tikmēr var sarunu novirzīt jau citā gultnē.