Mana dzīve grāmatās
MsMarii izdomāja un palaida vietējā blogārē interesantu akciju. Tās rezultātā, pateicoties Līvas vēlmei neievērot noteikumus, arī es esmu ticis pie sava stafetes posma. Mēģināšu tā pavisam īsi un neuzkrītoši to novest līdz galam, jo gan jau visi ir atlasījušies citu rakstītos un es ar neko diži oriģinālu nepaspīdēšu.
Īsi par akciju:
1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi
2) atbildi uz pieciem jautājumiem
3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.
Jautājumi:
1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)
2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
1)pavisam īsi iepazīstini ar sevi
Vienotā lasītāja karte Nr. 000000923
2.1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).
Nezinu vai man bija grāmatmīļu ģimene, bet visi it kā bija lasoši. Mamma, liekas, lasīja visu, kas bija lasāms un nekādi īpašie rāmji vai noteikumi viņai uz lasāmo nebija. Tēvs lasīja Šveiku. Pieļauju domu, ka viņš ir pelnījis vietu Ginesa rekordu grāmatā kā visvairāk Šveiku izlasījušais cilvēks uz planētas. Cik atceros-pāris Šveikus no vākiem izlasīja.
Es kā vecs kraķis varu teikt, ka mana bērnība bija sen un līdz ar to atcerēties bērnu dienas grāmatas man būs pagrūti.
Vismaz to faktu, ka man kāds būtu lasījis priekšā, es neatceros (pie vainas mamma, kura man ātri iemācīja lasīt). Izņemot to vienu reizi, kad māsa nolēma notēlot lielo māsu un palasīt man priekšā.
Laikam es vēl pilnā augumā pa galdapakšu staigāju, kad aizgāju līdzi māsai uz bibliotēku. Vai es tur pierakstījos, vai paņēmu grāmatas uz māsas vārda, neatceros, bet atmiņā vīd bilžu grāmata ”Ežuks brauc ar auto”. Plāna grāmatiņa ar maz tekstu un daudz bildēm. Principā tikai bildēm. To grāmatu ņēmu no bibliotēkas vairākkārtīgi, lai gan nezinu kāpēc- izlasīt to varēja stāvot turpat pie plaukta. Laikam dēļ bildēm. Un droši vien tāpēc mani ilgu laiku vajāja trauma- ja grāmatai nav bildes, tad tā grāmata nav interesanta.
Tad vēl bija Nosova Nezinītis- no vākiem izlasīju pirmo grāmatu ”Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi” un vairākkārtīgi izlasīju ”Nezinītis uz Mēness”, bet tā arī neesmu izlasījis ”Nezinītis Saules pilsētā”.
Pārsvarā nekas diži savādāks kā citiem mana vecuma bērniem man grāmatplauktā nebija- Riti riti, kamolīti, Rīta stunda, Skudras nepadodas, dažādu tautu pasakas (dikti patika lielā, brūnā grāmata cietajos vākos ”Baltkrievu tautas pasakas”)….
Vēl bija dažādas sērijas-”Brīnumzeme”, ”Pasaku kamolītis” , ”Bitīte”…
Atsevišķas pieminēšanas vērti ir arī pasaku kalendāri- pārliekamie sienas kalendāri ar katram mēnesim savu pasaku un, protams, lielu bildi. Tika lasīti un pārlasīti. Pēc tam nolikti plauktā pie grāmatām. Ik pa laikam ar māsu rīkojām rotaļu- uzmini pasakas mākslinieku. Pēc nejaušības atvēra kalendāru un otram vajadzēja uzminēt, kurš zīmējis ilustrāciju. Nez, tagad tādi kalendāri vēl ir sastopami?
2.2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
Tādu konkrētu robežu (bērns/jaunietis/pieaugušais) nesanāks novilkt. Un tādu patīkamāko grāmatu ar laikam nesanāks nosaukt. Tāpēc uzdrukāšu mazu savārstījumu zem šī punkta.
Pirmais laikam jāmin Darels kā arī grāmatu sērija ”Piedzīvojumi.Fantastika.Ceļojumi”.
Bibliotēkā viss strīpaino grāmatmuguriņu plaukts tika pārlasīts vairākkārtīgi, bet īpaši daudz reižu pārlasījās N.Čukovska ”Fregašu komandieri”.
Dikti aizrautīgi lasīju grāmatas par karošanu (puišelis taču), kur pārsvarā doma bija viena- padomju zaldāts viens pats visus novāc. Laikam tajā periodā izlasīju arī ”Kā rūdījās tērauds”.
Atceros, ka man, kaut kad tajā posmā, vairākkārtīgi ieteica izlasīt J.M.Zimmelu un Ē.M.Remarku. neizlasīju ne vienu, ne otru. Varbūt tagad ir pienācis laiks (Remarku jau lasu/klausos)?
2.3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
Te laikam ir tikai divas grāmatas- Z.Skujiņa ”Skolas bibliotēka” sērijā izdotā ”Izlase” un J.Ezeriņa noveles. Abas grāmatas man iedeva pamatīgu literāru poti. It sevišķi Ezeriņš.
2.4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
Šī jautājuma pirmā daļa ar jāizlaiž.
Par otro daļu- grāmatu lasīšanas paradumus neesmu mainījis- lasu visu to ko gribu un kas nonāk nagos. Laikam vienīgā blogu ietekme ir tā, ka saņemu vairāk informācijas un papildinu savu lasāmo darbu sarakstu (kas pieaug ātrāk nekā spēj sadilt). Droši vien var teikt, ka bez paša bloga un citu grāmatu blogiem mans izlasītos darbu saraksts būtu mazliet citādāks.
5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
Nezinu vai zemākminēto īsti var paslaucīt zem šī punkta, bet man agrāk bija niķis- izrakstīt no katra izlasītā darba citātus. Daudz citātu.
Kādu brīdi tas bija bez mērķa- izlasīju, izrakstīju un pēc tam izmetu. Tad, vienu brīdi tos apkopoju vecā kartona ātršuvējā uz kura rēgojas uzraksts- Nulla dies sine linea. Bet pēc kāda laika pārtraucu- nedaudz sarausta lasīšanas procesu.
Lai gan- tagad ir interesanti tos pārlasīt. Laikam jāturpina papildināt.
3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.
Tā kā visi grāmatu blogeri jau savu tiesu ir dabūjuši, tad es arī nolemju izkāpt no rāmjiem un nodot stafeti tālāk diviem tehniskākajiem blogiem, kurus lasu –Kristapam un Kasparam. Nezinu vai puikas atsauksies (neapvainošos pie negatīvas atbildes), bet jādod iespēja arī viņiem parādīt, ka šajā gadžetu laikmetā ir turējuši arī papīra grāmatu rokās :)
Nav jau gan vairs to pasaku kalendāru, vismaz ne tādu, kā tie bija – ilustrācijas tiešām bija krāšņas un kāds mākslinieks arī prātā aizķērās. Divpadsmit mēnešus nelasīji? Man laukos laba čupiņa, nekādi neizmetas, jo dikti mīļi.
Ostrovski es nelasīju, bet Poļevoju gan – kā tas Maresjevs tur rāpoja, gulēt nevarēja aiziet :)
Laikam nelasīju tos divpadsmit mēnešus. Vismaz neatceros :)
meitai nopirku pasaku kalendāru ar Margaritas Stārastes zīmējumiem, tā ka kalendāri ir.
Kalendāri ir ar pasaku otrā pusē? Vai vienkārši smuki kalendāri ar smukiem zīmējumiem?
Es labprāt, bet mans stāsts ar grāmatām ir gaužām īss.
Līdz ceturtajai klasei lasīju ļoti daudz. Izlasīju “visu” bērnu bibliotēkā pieejamo, neko konkrētu gan neatceros. Tad skolas ik gada pārbaudē man pateica, ka redze ir kļuvusi sliktāka, iespējams no lasīšanas vakaros.
Viss. Pārtraucu lasīt pilnībā.
Šķiet nesamelošu, ja teikšu, ka līdz 25 gadu vecumam, pagājušajam gadam, savas intereses pēc neizlasīju nevienu grāmatu(tās pāris skolas obligātās grāmatas neskaitu).
Un tad bija Stīvs Džobss – ļoti patika, domāju vēlreiz pārlasīšu. Hunger Games – jo bija topā. Dzimuši lai skrietu – domas no grāmatas uzmundrina skriešanai. Ūdrīša un Balodes grāmata “Rīga – Pekina” par iešanu ar kājām uz Pekinu, “Sarunas ceļā” par ceļojumiem, “Kādu laiku būšu projām” par Santjago ceļa iešanu.
Un tā lēnām atsāku lasīt. Interesē ceļojumu tēma, “reālie stāsti – kā, piemēram, Santjago ceļa iešana” un tehnoloģiju tēma, bet ļoti virspusējā veidā.
Redz kā… dakteri sabojā lasītprieku.
Tā ”Rīga-Pekina” būs man ar jāizlasa. Pārāk daudz pozitīvas atsauksmes.
Kādu laiku būšu projām- piefiksēju, būs ar jāizlasa. Pēc filmas ”Ceļš” noskatīšanās tā tēma ir piedūrusies.
Abas lasās ļoti ātri. Rīga – Pekina īpaši, tāpēc speciāli jāiebremzē, ja gribas izvilkt ilgāk.
Jauks raksts. Bērnības grāmatas mums ir vienādas.
Puišu\meiteņu vecumā,nedaudz atšķirās. Man bija Remarks:)
Šobrīd…profesionālā literatūra:(
Kautkad bija Salmans Rušdi, Gabriela Mistrāla(dzeja),bet,arī dāmu bestselleri:)
Paldies,ka atgādināji bērnības grāmatas!
Man Remarks ir tagad. Laikam pienācis īstais puiša vecums :)
Mistrālas dzeja man vēl priekšā- saistībā ar iepriekšējo rakstu par Nobela prēmiju.
Iemācījos lasīt laikam ap gadiem četriem, bet man patika, ka lasa priekšā, un vecāki to arī darīja. Ar tēti bija noruna- viņš lasīs nodaļu, ja es izlasīšu virsrakstu. Kā šodien atceros- tā bija Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, stāstiņš “Oazeits ar līlīm rogīm”… Tovakar lasīšana beidzās. Na, kurš jūsu četrgadnieks šito izlasīs uz pirmo sitienu bez minstināšanās?
Es tagad to ar pirmo sitienu neizlasīju :D
Tu spēji atcerēties pasaku kalendārus, par kuriem biju aizmirsusi! Un vēl saki, ka esi vecs runcis… :) Vispār uzdzini nostaļģiju pēc agrāko laiku populārzinātniskajām sērijām. Man ļoti patika “Apvārsnis”. Laimīgiem vajadzētu būt tiem, kam šīs sērijas lielākā vai mazākā apmērā ir mājas bibliotēkā.
Ir jau ar vecums… Vismaz lasot citu blogos, ka izauguši ar Hariju Poteru, es sajutos kā sakārnītis :).
”Apvārsnis” nelasīju. Pat nezinu kāpēc. Ok, dažas grāmatas izlasīju (Ž.Ī.Kusto darbus un laikam vēl vienu otru), bet sērija kaut kā nepiedūrās.
Plaukts ar Apvārsni, plaukts ar strīpaino PFC, Stāsti par dabu, Stāsti par vēsturi… vēl jau bija Pasaules bērni, ko katru gadu vajadzēja piemedīt klāt. Un vispār- tās medības! Grāmatnīcās pa otrreizējā iepirkuma plauktiem… kad jau sāku mācīties Rīgā, tad Antikvariātā zināju stundas, kad iznes kārtējos iepirkumus. Laba bodīte bija arī “Atradums” netālu no Sporta pils; arī Avotu ielā un vēl tur kaut kur… ak, nu- ar tramvaju gar Laimu… kā takš to ielu sauca…
Pareizi- Stāsti par vēsturi! Pilskalnu grāmatas taču ar tika lasītas. Pateicoties avīzes ”Pionieris” komiksam :)
Es vēl atceros grāmatu klājienus Latgalītes tirgus placī. Tik neatceros, ka būtu tur ko pircis…
Ja tu lasīji pionierus, tad nākas secināt, ka mums varētu būt +/- 5 gadi maksimums starpība. Man ar HP bija laikos, kad jau pats maizei naudu pelnīju.
Pusmūžs jau ir- 35 gadi :)
Tad tomēr par gadu vecāks tu esi :)
Skaidrs- Pasaules bērnus Tu neatceries. Kā tas laiks skrien… :)
Fregašu komandieri bija labā grāmata.
Aha, varēja riktīgi labi izceļoties ar Kuku, Laperūzu, Krūzenšternu… emm, kā to rudmataino matrozi sauca? Rezerfords?
Es saprotu, ka Tu tagad esi aizņemts ar Nobīļa prēmiju, bet vai šīs diskusijas sakarā drīkstu ieteikt “…tupeņmizu pīrāga biedrību”? Tā vien izskatās, ka agrāk cilvēkiem bijis vairāk laika sev, vai arī viņi mācējuši to labāk izmantot. Iedomājies laukstrādnieku, cūkkopi, zvejnieku utt., kas spriež par Seneku. Vai sastrīdas ar savu draugu, jo tas nav spējīgs krodziņā pie alus kausa diskutēt par Marku Aurēliju. C’mon- kurš no mūsdienu intelektuāļiem varētu kaut ko pastāstīt par Seneku?
Ieteikt drīkst un ieteikumu pieņemu. Nobels iet paralēli un īpaši nedusmosies arī uz normālas literatūras lasīšanu :)
Domāju, ka agrāk cilvēki strādāja smagāk un līdz ar to arī atpūtās kārtīgāk/pareizāk. Viss bija līdzsvarā. Ne tā kā tagad- 11 mēnešus strādā un dzīvo pilsētā prom no dabas, lai pēc tam spētu samaksāt par 1 mēneša dzīvošanu pie dabas :)