Nosaukums: Lācis
Autors: Viljams Folkners
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1979
Lappuses: 59

Par grāmatu-
Sešpadsmit gadus vecs zēns jau sešus gadus dodas vīriem līdzi medībās. Lācis, ko visi iesaukuši par Veco Benu, jau vairākus gadus dzīvo savu dzīvi tumšajā meža biezoknī un kā parasti izrādās viltīgāks par jebkuru no medniekiem.


Grāmata paliek grāmata, bet šoreiz tā ir īpaša ar to, ka ar šo stāstu sākas Nobela prēmijas literatūrā autoru darbu apskati (uztaisīju pat atsevišķu lapu).
Patiesību sakot nebija man doma lasīt šo Folknera stāstu. Apkopojot visu mājās esošo nobelēto autoru darbus, Folkners man bija divās grāmatās- Izlase (Sartoriss, Lācis, Pīšļu apgānītājs) un ”Sartoriss” Diena izdotais XXgs sērijā. Jau taisījos sākt lasīt ”Sartoriss” (atzīšos, citu neko no Folknera nebiju dzirdējis), kad krievu vikipēdijā nejauši uzdūros teikumam ”… iznāca visslavenākais Folknera stāsts ”Lācis””…. Nu, ja jau visslavenākais, tad jālasa par lāci.
Nedaudz jau mulsināja mazais lappušu skaits, bet, ja atmiņa neviļ, tad Hemingveja ”Sirmgalvis un jūra” ar nebija nekāds apjomīgais darbs, bet gods, slava un Nobels par to tika.
Un gala beigās- ne jau burtu daudzumā ir jēga.

Atgriežoties pie stāsta- no sākuma līdz beigām viss bija tā kā jābūt- pamatīga vaļa iztēlei, vēl pamatīgāka deva zemtekstu meklēšanai un visam pāri tāda kā pirmatnīga mīlestība uz mežu, medniekiem, Lauvu, Veco Benu…
Zēns te tika attēlots nevis kā vienkāršs puišelis, ko veči paņēmuši līdzi medībās un iedevuši bisi, bet, laikam jau atkal pie vainas kāds zemteksta vēstījums, zēns bija gluži tāds pats kā tie veči. Tikai nosvērtāks un nedzēra viskiju.

Viņam bija tā, it kā desmit gadu vecumā viņš piedzīvotu pats savu piedzimšanu. Un tas viņam nemaz nelikās dīvaini. Viņš it kā bija piedzīvojis to visu jau agrāk un ne tikai sapņos.

Laikam stāstā ir vien pāris teikumu, kur nav pieminētas medības un varenais mežs. Tāda, kā slavas dziesma medībām, kur nogalināšana ir otrā plānā. Kur galvenais ir būt mežā un nolūkoties tajā. Saprast to. Izaugt tajā un iemācīties to. Izdzīvot to mirkli un atgriezties pie saknēm.

Pat nezinu kur un cik daudz stāstā ir vienkārši par lāci un viņa medīšanu. Te katrs lasītājs var ļaut brīvu vaļu fantāzijai un iedomāties lāci gan kā simbolu, gan kā iemeslu, gan kā skolotāju un varenā meža saimnieku, pēc kura nāves mežs zaudē savu jēgu un sagaida savus mežcirtēju marķētos baltos stabiņus, kas beigas ietin drūmos toņos.

…taču šoreiz vilciens (un ne tikai vilciens, ne tikai viņa atmiņa, kas saglabāja redzēto, bet pat viņa apģērbs- kā parasti, izejot svaigā gaisā, jūtama drēbēs patvērusies slimnieka vai mirēja istabas dvaka) nesa iznīcībai nolemtajā, kaut arī cirvja vēl neskartajā biezoknī nojausmu, vēsti par jauno, vēl nepabeigto kokzāģētavu, par vēl neieliktajiem gulšņiem; un tagad viņš saprata, ko bija apjautis jau šorīt, tikko ieraudzījis Houksu, tikai vēl nebija formulējis vārdos, kāpēc majors de Speins nebrauca, un zināja arī, ka viņš pats, vēl šo reizi pabijis mežā, nekad vairs tur neatgriezīsies.

Vienīgi, nedaudz stāstā man aizķērās pāris vietās, kur pazuda stāsta pavediens un likās, ka autors ir veicis pamatīgāku lēcienu, kas lasītājam, laikam, atkal paliek zemapziņas trenēšanai.
Visādi citādi jāsaka, ka ar izvēli lasīt šo stāstu nevis ”Sartoriss”, esmu apmierināts- nobela maratons ir uzsākts veiksmīgi un tagad tik jāturpina nospraustais kurss.

Bail jau būt tik nekaunīgam, bet tomēr- arī šiem, nobelētajiem darbiem, likšu vērtējumu. Saprotu, ka visiem, uz papīra, jau tāpat pienāktos visaugstākais vērtējums, bet es tomēr ar savu subjektīvismu mēģināšu skatīties subjektīvi.

[xrr rating=9/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.