”Apceļo savu dzimto zemi!”* – šāds sauklis šogad varētu būt atkal modē, jo lielam skaitam no darbaļaudīm būs vēlme nedaudz ietaupīt (vai būs spiesta vēlme neiztērēt) un tāpēc tālas un dārgas ceļazīmes nepirks. Ņems visu savu ģimenīti, suni un papagaili ieskaitot, sēdīsies līzingā ņemtajā autiņā un pavadīs ģimeniskas nedēļas nogales vai atvaļinājuma nedēļas braucot pa Latvijas plašajām ārēm. Vai tas būs laivu brauciens, vai atpūtas brauciens uz kādu viesu namu vai kas cits, bet tāpat būs jāpavizinās pa Latvijas jaukajiem lielceļiem. Te labi iederētos kāda rindkopa par ceļu kvalitāti, bet šoreiz gribētu parunāt par ko citu- par atpūtas kabatiņām pie lielceļiem. Vienkārši žargonā sakot- par pitstopiem.

Lieta ir pietiekami svarīga un nopietna, lai piemiegtu acis un domātu, ka bez tā visa var iztikt. Protams, var iztikt. Var iztikt bez daudz kā, bet ja gribas nedaudz ar komfortu izbraukt kādu līkumu, tad nedaudz to komfortu arī derētu. Nevajag jau neko dižu un pārspīlētu, vien skaidras norādes un pieklājīgus stāvlaukumus. Tāds ”nieks” kā sirsniņmāja un piknika galdiņi ar krēsliem būtu aplausu vērti.

Braucot no Ainažiem, pie jūras ir šāds pitstops (laikam pat vairāki), tik neatceros vai tur bija sirsnotā durvju telpa. Var jau būt, ka šur tur Latvijā vēl ir pa šādām lielceļu kabatiņām, kur var piestāt uz mazu brītiņu gan iekost sviestmaizē, gan atstāt ķermeņa liekumu. Mani novērojumi saka, ka šādu punktu ir daudz par maz. Protams, var jau izmantot degvielas uzpildes stacijas- var uzpildīt degvielu, var nokārtoties, var nopirkt ko ēdamu, bet tas ne vienmēr ir vajadzīgs. Ir brīži, kad nevajag ne degvielu pildīt, ne ēdamo pirkt, tikai mierīgi apstāties klusā stāvlaukumā un baudot labu skatu, patukšot līdzi ņemto piknika groziņu.

Pirms dažiem mēnešiem man bija tas prieks doties uz Madonas pusi un augstāk esošā bilde ir no šī brauciena (pie Pļaviņām)- skats drūms, bet droši vien, pazūdot sniegam parādītos vēl treknāks kultūrslānis.

Liela daļa no šajā ceļa posmā (Jūrmala-Madona) esošajiem ”P” laukumiem bija diezgan padrūmā stāvoklī- ne miskastes, ne tualetes, ne galdiņi… Labi, ziemas laikā pēdējais nebūtu īpaši aktuāls, bet tomēr- ne mums ceļi, ne ceļmalas. Nezinu vai par šādiem punktiem vajadzētu rūpēties pašvaldībām vai ceļu uzturētājiem vai vēl kam citam, bet atkritumu kalni un no sniega neizšķūrētās lielceļa kabatiņas neizraisa nekādu vēlēšanos tur piestāt. Īpaši ”jauki” izskatījās pie viena P-laukuma, kur P zīme nolikta laukuma beigās, un pateicoties nenotīrītai iebrauktuvei tu nemaz laicīgi nepamani, ka bija jānogriežas un līdz ar to esi spiests turpināt braucienu, jo slidenais ceļš nemaz neiesaka straujāk bremzēt un griezt malā. Augstākminētā ceļa posms vijas gar Daugavu un līdz ar to ir iespējas uztaisīt smuku atpūtas punktu ar feinu skatu. Īstenībā ļoti maz vajag- no baļķēniem sataisītu galdu ar krēsliem un atkritumu urnu. Tualete būtu īpaši jauks bonuss. Atceros, ka ceļojot pa Somiju, ik pa laikam bija šādi pitstopi, kur mierīgi varēja pabarot savu puncīti un atpūtināt rokas no stūres rata grozīšanas. Zinu, zinu- nav ko salīdzināt nesalīdzināmas lietas (Latvija:Somija), bet tomēr- gan jau viņiem ar kāds demolē, lauž un gala beigās- netīšām sabojā kādu veidojumu. Neba jau uzreiz visu aizliegs un atmetīs ar roku- ko tad mēs, mums jau sabiedrība nav vēl izaugusi utt utjpr… Varbūt vajag sākt audzināt? Saka, ka lauki pamirst, nav naudas, nav prieka…. Varbūt vajag vispirms savest kārtībā ceļus pa kuriem bagātajiem (un ne tik bagātajiem) rīdziniekiem tikt līdz tiem laukiem? Pie reizes iekopjot ceļmalas kabatiņas, lai ģimene ar sīčiem varētu pieturēt un civilizēti atpūsties no pārbraucieniem (dakteri iesaka ilgāk par 2h bērnus neturēt bērnu sēdeklīšos). Nepietiek tikai ar pliku saukli- ”Mums pagastā ir OBJEKTS”! Vajag arī kādu saukli no sērijas– ”Līdz mums ir ērti un patīkami atbraukt”.

Latvija ir skaista zeme un vietas kur pabūt un objektus ko apskatīt pietiks visam mūžam, tāpēc vajadzētu nedaudz atvieglot šo pabūšanas un apskatīšanas procesu. Tad, pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sauklis ”Apceļo savu dzimto zemi” varētu arī tikt īstenots dzīvē. Bez velosipēdu un automašīnas laušanas, bez netīriem pitstopiem, bez iespējām civilizēti atbrīvoties no atkritumiem, bet ar prieku un ilgi paliekošu gandarījuma sajūtu.

* /no interneta plašajām ārēm/:”Apceļo savu dzimto zemi”
Neatkarīgās Latvijas laikā radās vispārēja kustība ar devīzi “Apceļo savu dzimto zemi!”. Pieaugot ceļotāju skaitam, uzlabojās tūrisma infrastruktūra, veidojās tūristu mītnes un pansijas. Tūristu vajadzībām labiekārtoja skatu torņus Turaidā, Zilajā kalnā, Slīterē. Braucienam pa Daugavu un Gauju izmantoja speciālus kuģus.
Tūrisma birojs un tūrisma nodaļa veica aktīvu tūrisma veicināšanas un propagandas darbu. Tūrisma darbam sagatavoja arī gidus un tūrisma aģentus. 1938. g. Tika pieņemti “Noteikumi par tūrisma aģentiem”. Tika rīkotas dažādas sacensības – par labāk iekārtoto tūristu apmetni, par labāko tūrisma mītni. Notika arī fotogrāfiju, plakātu un suvenīru konkursi. Tika izdots žurnāls ” Tūrisma apskats “.
Starptautiskā tūrisma organizēšanā lielākā nozīme bija ceļojumu birojam “Ceļtrans “. Birojs rīkoja ekskursijas ārzemniekiem, bet tūrisma nodaļa un Ārlietu ministrijas preses nodaļa publicēja reklāmas materiālus un reklamēja Latviju pasaulē. Ar katru gadu pieauga Latvijā iebraukušo viesu skaits. Visvairāk iebrauca no Lietuvas, Igaunijas, Vācijas un Polijas.
Dažādu mērķu vadīti, no Latvijas uz ārzemēm ceļojumos dodas jaunieši, mākslinieki, labāk situēti pilsoņi.
Tūrisma ģeogrāfijā iezīmējas Latvijas skaistākās vietas – Sigulda un tās apkārtne, Gaujas senleja, Gaiziņkalns ar apkārtni, Kurzemes Šveice jeb Abavas ieleja. Pēc apmeklētāju skaita gadā visiecienītākie tūrisma objekti bija Turaidas skatu tornis, Cēsu pilsdrupas, Bauskas skatu tornis, hercogu kapenes Jelgavā, Rundāles pils un Slīteres skatu tornis.