Sākšu ar nelielu vēsturisku ievadu un tad, vairāk vai mazāk līgani, pāriešu pie pašas lielās domas.

Pagājušajā gadā, pirms Saeimas vēlēšanām, kad sākās lielu un mazu partiju politisko ambīciju izpausmes, cita starpā tika proklamēta doma par tautas vēlētu prezidentu.
Redz, tāda lieta tautai tīkot un pat bērnam skaidrs, ka, ja ko no tautas vajag, tad jāsaka to, ko tauta grib dzirdēt. Vienīgi nav teikts, kāpēc šobrīd Latvijai vajag vēl vienu, visas tautas iepīšanu vēlēšanu pasākumā, ja tāpat skaidrs, ka šādā (tautas vēlēšanas) gadījumā uzvarētājs būs tas, kurš spēs noīrēt lielāko arēnu un augstāko pacēlāju. Žēl, bet tā ir aksioma.

Un dzirdot visas šīs runas par un ap kandidātiem, vienalga- Saeimas vai tautas vēlētiem, uzdevu sev mīklu- par ko gan tauta balsotu? Kuri ir tie kandidāti, kuri varētu nostāties (tikt nostādīti) valsts priekšā?

Mēģināju uzskaitīt kandidātus kā personālijas un sapratu, ka tā īsti neviens prātā nav aizķēries. Pēc profesijas- it kā izvēle ir, bet skaidrāka (ticamāka) bilde nav: ārsti (tie mums politikā ir biezā slānī un viens dakteris jau ir prezidents), advokāti, tiesneši, uzņēmēji…..

Nākamais mēģinājums ar rakstura īpašībām- protams, mīksts, balts un pūkains. It kā uz Zemes maz tāds eksemplārs būtu un pie tam vēl būtu gatavs līst politikā!

Gala beigās ienāca prātā virsrakstā minētais. Bet nolēmu, ka pirms vēlēšanām nav ko rakstīt rakstus ar politisku piegaršu.
Tad nu nomarinēju šo rakstu līdz šodienai. Liekas, ka ilgāk gan turēt rakstu zem pūra nebūtu vērts. Kā nekā šogad ir prezidenta vēlēšanas un jampadracis pamazām uzņem ātrumu.

Par to virsraksta domu- vai Latvijas prezidents varētu būt gejs? Nevis šāds tāds, kuram dzeltenā prese vai kāds anonīms ziņotājs klusām mēģina piešūt kādu īpašību, bet cilvēks, kurš tā arī par sevi pateicis- es esmu gejs.

Nezinu kā citur pasaulē (domāts- rietumos), bet neesmu dzirdējis, ka kādu valsti vadītu homoseksuāls prezidents. It kā jau skandina, ka tur demokrātija ir savā augstākajā pilotāžā, bet tāpat arī turienes sabiedrība līdz šim brīdim pieturas pie heteroseksuāliem valsts vadītājiem. Laikam arī viņiem ir svarīgi, ka prezidenta kandidāts pie vēlētājiem dodas smuki sadevies rociņās ar savu sievu/draudzeni. Un pēc uzvaras ir svarīgi iznākt uz skatuves ar savu ģimeni. Buča sievai, uzcelt opā meitu vai dēlu (kas nu tur ir sanācis tāds jaunāks un vieglāks). Un vēl visādi citādi iestudējumi, kas tik ļoti patīk sabiedrībai.

Ja nu Latvijai būtu iespēja izcelties un pirmajai ievēlēt valsts galvgalī homoseksuālu prezidentu, tad, protams, viss šis teijāteris izpaliktu. Un, no vienas puses- lai! Kam tas viss vajadzīgs?

Zinu, ka Latvijā pamatā dominē tāda kaku maisiņu metēju sabiedrība, kas šādu domu par homoseksuālu prezidentu, jau saknē nožņaugs, bet nešaubos, ka mazāk metošā vai galīgi nemaz metošā sabiedrības daļa spēj pieņemt savus lēmumus, nevis pakļauties tikai pūļa dominējošajiem subjektiem un šai sabiedrības daļai par šo jautājumu būtu savs viedoklis.

Tagad ir tas būtiskākais jautājums- vai Latvijas sabiedrība maz šādu iespēju akceptētu? Pieļauju, ka tagad skan ļoti skaļš- NĒ!
Labi, bet ja šis kandidāts perfekti prastu 3 svešvalodas? Arī skaļš ‘’NĒ!’’? Labi, piecas svešvalodas un būtu labas oratora spējas. Atkal neder? Labi, pieliekam klāt ļoti labu sportisko sagatavotību- labi spēlē tenisu (politiķi taču spēlē tenisu), peld kā zivs, prot spēlēt futbolu, var pievilkties pie stieņa 30 reizes, basketbola grozā var iespraust bumbu no augšas. Vēl neder? Perfekta stāja, stila izjūta, etiķetes pārzināšana. Tagad der? Pieļauju, ka skan (varbūt ne tik skaļš, bet tomēr)- Nē!
Trīs augstākās izglītības… Doktora grāds… Turpinām?
Es ceru, ka princips ir uztverts- kas būtu jāieliek svaru kausos, lai Latvijas sabiedrība tos nosvērtu par labu šādam kandidātam?

Protams, pretargumentos var jau izlekt dažādi viedokļi par prezidenta tiešo pienākumu veikšanu, jo kā zināms, viņam būs jādodas ārvalstu vizītēs un tur var sanākt dažādi brīnumi.
Rietumos, gan jau ka nē, bet ko teiktu, piemēram, ekscentriskais Venecuēlas prezidents? Ok, varam pie viņa nebraukt un viņu šurp ar neaicināt.
Bet gan jau arī kaut kur tuvāk (kur tiešām būtu jāaizbrauc) varētu sanākt kas līdzīgs. Kaut vai tā pati Krievija- nešaubos, ka tur var sagaidītājus tā sagatavot, ka īsti prieks par vizīti nebūs. Un vēl-nezinu kā tagad Krievijā, bet agrākie stāsti par politikas risināšanu pirtī te ar laikam izpaliks.
Un nevajag aizmirst arī Vatikānu- šādā gadījumā nez vai izdosies pie popa sarunāt audienci.
Nu jā- cik valstis, tik variantu.

Vēl varētu iebilst par to, ka prezidenta oficiālajās vizītēs parasti viņu pavada otra pusīte. Kā būtu homoseksuāla prezidenta gadījumā?
Pieļauju domu, ka latvietis vulgaris tā īsti nemaz nezina, ko dara, piemēram, šī brīža prezidenta otrā pusīte. Kaut ko vispārīgu jau varētu pateikt, ja tā uzstājīgi pajautātu, bet īpaša vērība jau tam netiek pievērsta. Jā, viņi abi kopā dodas uz tādu un tādu valsti. Kopā nofotografējas ar tādas un tādas valsts pirmo pāri. Kopā padzer oficiālo sagaidīšanas kapiju. Un… un tas pa lielam arī viss. Kas notiek tālāk, interesē tikai tos, kas to tālāko organizē.

Un tad jau laikam sanāk, ka sabiedrībai varētu (vajadzētu?) būt vienalga, kas un vai vispār ir prezidentam pie sāniem. Jo pēc idejas- prezidenta pienākumu pildīšanu taču neietekmē prezidenta seksuālā orientācija.