Gribi vai negribi, bet ik pa laikam jāpadirn rindās pie ārstiem. Ja dirnēšana sanāk ar mazu bērnu pie rokas, tad izpaliek grāmatas lasīšana un laiks jākavē ar bērnu. Tāpēc sanāk pavērot arī citus cilvēkus. Savā un blakus esošajās rindās.

Vispār rindā sēdētāji ir tāda kā īslaicīga radniecīgu dvēseļu kopiena- sēž kopā, vienoti domās, ar acīm kopīgi pavada katru laimīgo, kuram pienāk rinda un vēl ar neuzticību un aizdomām nopēta jaunpienācējus. Īpaši tādus, kuri trinās aizdomīgi tuvu durvīm. Ka tik neiešmauc, ka tik neielien, ka tik neizjauc rindu, ka tik…

Te arī šodienas vērojums vienai rindai. Rinda ar raibu publiku. Kustība lēna, bet bez aizķeršanās. Visi vienoti savā komūnā. Viena grūtniece sagaida savu rindu un dodas iekšā. Nule pienākusī grūtniece dodas līdzi un iedod dakterim savu papīrīti. Pēc tam nostājas pie durvīm, liekot pārējiem rindā stāvētājiem saprast, ka komūnas vienotais gars ir izjaukts un rinda pastiepjas garāka. Pastiepjas garāka gan pensionāriem, gan mammām ar bērniem, gan visiem pārējiem.

Tā kā dirnēšanas laiks turpinās, galvā rodas jautājums- kā gan ir ar to priekšroku rindā? Kam tā pienākas? Kam tā pienākas vairāk? Un kam tā pienākas vairāk par to, kam tā pienācās vairāk? Vai grūtniece iet pa priekšu pensionāram? Vai vecāki ar mazu bērnu pieiet priekšā invalīdam? Vai mamma ar zīdaini iet pirms grūtnieces? Vai niķīgs bērns var pielīst priekšā mierīgi sēdošam bērnam? Vai arī te viss ir vienkārši- kurš nekaunīgāks, tas tiek ātrāk?