Pie šāda secinājuma nonācu Vecgada vakarā, kad parasti bija pierasts dzirdēt/redzēt divus salūtus- vienu 23:00 (Jaunais gads pēc Maskavas laika) un otru 24:00. Es nezinu kā citviet, bet vienā Jūrmalas rajonā šogad bija novērojama cita aina.

Pierasts bija, ka ik gadu, stundu pirms vietējā laika gadu mijas, daļa cilvēku devās ārā un šāva gaisā savu salūtu. Un pierasts, ka tas bija krāšņs, ilgs, varens. Varēja droši pirms premjera vai prezidenta (kurš nu kurā gadā runāja) runas iziet ārā un pavērot krāšņu izrādi. Un pēc stundas atkal pavērot krāšņu izrādi.

Šogad, ierastajos 23:00, atskanēja vien daži vāri pukšķi. Labi, gluži pukšķi tie nebija- pāris ugunspuķes bija redzamas virs apkārtējo māju jumtiem, bet tās bija tikai pāris. Parādījās un ātri vien, it kā sakaunēdamās par savu vientulību, tās izdzisa naksnīgajās debesīs un otrreiz vairs neuzplauka. Arī citviet atbalss ar atspulgu nesekoja- laikam šoreiz vairākumam pulksteņi bija noregulēti pēc vietējā laika.

Varētu teikt, ka pie vainas krīze- naudas priekš lādiņiem pietrūkst un tāpēc ir arī klusums. Bet nē- stundu pēc Kremļa kurantiem, karš gāja vaļā! Kārtējās padsmit minūtēs, atmosfēras zemākos slāņos uzplauka krāšņu ugunspuķu dārzs. Cilvēku pulciņi uz ielām un māju lieveņiem vai nu skatījās šajās puķēs vai arī ņēma aktīvu līdzdalību šo puķu audzēšanā.

Nedomāju, ka pareizajā laikā gaisā šāvēji un līksmotāji bija tikai latvieši. Drīzāk pieļauju domu, ka beidzot ir pienākusi tā gadu mija, kad visā Latvijā (vai Ventspils atkal izcēlās?) Jauno gadu visi sagaida kopīgi. Un tas priecē!