Kamēr līdz bloga jubilejai jāgaida pāris mēneši un arī citas jubilācijas ir patālu, tikmēr var atrast iemeslu svinībām- šodien ir divdesmitā gadskārta kopš es izvēlējos ēst mazliet savādāk. It kā jau nekas īpašs, lai nu visiem stāstītu, bet tā kā cipars ir apaļš un blogā iepriekš tik pāris reizes esmu ieminējies par veģetārismu, tad nu atļāvos uzrakstīt dažas rindiņas par šo.

Tālajā 1999.gada 9.janvārī nolēmu, ka mazliet jāpaeksperimentē ar savu uzturu. Tā, lai zinātu kā tas ir un kā jutīšos. Iepriekš eksperimentēju gadu neēdot saldumus. Tad vēl citu gadu izmetu ārā no uztura visu sāļo un aso. Tagad bija kārta izmest gaļu un zivis (tas, kas skaitās dzīvs). Nolemts- darīts. Šoreiz lēmu iztikt bez laika limita, jo bija sajūta, ka patiks un būs interesanti. Protams, lai būtu jēga, tad nu gadus vai dažus vajadzētu šādi padzīvot. Sanācis ir mazliet ilgāk.

Tagad mēģinu atminēties- kas tad bija (ir) grūtākais šajā laikā? Laikam tas grūtākais un nogurdinošākais bija tas milzonīgais blāķis ar jautājumiem un replikām uz kurām nepārtraukti bija jāatbild: Kāpēc tu neēd gaļu? Kā tu vari iztikt? Tu taču nomirsi badā! Sabeigsi veselību! Vai tad vasarā šašliku nekārojas? Nebūs spēka! Ko tu vispār ēd? Kāpostiem (brokoļiem, burkāniem,…) ar sāp un tiem ir jādzīvo! Tā tev ticība? Kāds pamatojums, ka tu neēd gaļu? Tevi sieva kā nespējnieku izdzīs no mājām! Soja ir ģenētiski modificēta! Tu neēd neko dzīvu- tad jau olas ar nedrīksti ēst, jo nogalini cālīšus!…
Tā varētu turpināt ilgi, jo teju ikvienam bija kaut kas jāpajautā vai jāpakomentē tiklīdz pamanīja, ka es neēdu tā kā visi. Pats es nereklamēju veģetārismu un nestāstīju par savu dzīvesveidu, ne tik daudz dēļ nevēlēšanās taisnoties, cik dēļ tā, ka riebās citu karojošo veģetāriešu agresīvā retorika- es, redz, te neēdu gaļu un nu klausies cik tas ir forši (neēst gaļu) un cik tas ir slikti (ēst gaļu). Protams, vēl arī tas, ka esmu pārliecināts, ka mana ēšana ir tikai mana darīšana un citiem ar to nav jāuzbāžas (izņēmums ir šis raksts :)).

Viss pārējais bija pārvarams- kafejnīcās atradu ko ēst, pats ar iemanījos garšīgāk pagatavot soju un savām ģimenes meitenēm gaļu ar iemanījos pagatavot (te gan nācās izlīdzēties ar ožu, lai noteiktu pareizo garšvielu daudzumu un gatavības pakāpi).

Gadus piecus vai četrus atpakaļ, nolēmu, ka kaut kas atkal būtu jāmaina. Tikai īsti nevarēju izdomāt ko- gaļa man neprasījās un atgriezties gaļēdāju saimē neredzēju tādu īsti labu iemeslu. Nospriedu, ka jāatgriež uzturā zivis. Tā, tīri, lai atkal paskatītos kā ir. Bija labi, līdz ar to zivis kādu laiku es ēdu. Laikam tīrasiņu veģetārietis vairs neesmu un veģetāriešu komūnā neiederos. Bet tā kā es sevi nekad neesmu uzskatījis par īstu veģetārieti (tur vajag pārliecību, tā vismaz man liekas), tad neko neesmu zaudējis.

Tas arī īsumā būtu viss- ja nekas nemainīsies un neuzkritīs man ideja, ka vajadzētu kaut ko atkal paeksperimentēt, tad gaidīšu 30.gadskārtu. Ja kaut ko mainīšu, tad jubileja izpaliks (nepārprotiet- tas galīgi nav pašmērķis)- nav nekādu mērķu, uzstādījumu vai ierobežojumu, līdz ar to jūtos brīvs savā izvēlē.

P.S.

Komentāru ietaupīšanai: šašliks neprasās ne tagad, ne vasarā, ne arī senāk- varu mierīgi tos marinēt, griezt, cept vai servēt bez mazākās siekalas.