izvilkumi no grāmatām

 

Lielākā daļa cilvēku (manuprāt, tā vajadzētu būt) lasot grāmatas, tajās pamana kādu interesantu domu, spēcīgi pateiktu teikumu, kādu, lasītājam tajā mirklī svarīgu frāzi, kas taisni vai prasās, lai šo domu/teikumu/frāzi atcerētos.

Kādus padsmit gadus atpakaļ, es nepaļaujoties uz savu atmiņu, mēģināju veidot tādus kā mazus izvilkumus no izlasītajām grāmatām, lai vēlāk izlasot šos citātus varētu vieglāk atcerēties pašu grāmatu. Pēc ilgu gadu nogulēšanas kastē, izcēlu dienasgaismā šos pierakstus un ar interesi tos pārlasīju.

Vai man izdevās pēc vairākiem gadiem atsaukt atmiņā šīs grāmatas? Atzīšos- tas izdodas tikai fragmentāri. Par šiem padsmit gadiem ir grūti atsaukt atmiņā visu grāmatu, lai gan šādas tādas ainiņas no grāmatām tiek uzburtas.

Tā kā man nemaz negribas, lai šie pieraksti pazūd vai noguļ kastē vēl nākamos padsmit gadus, tad izdomāju tos daļēji nopublicēt tepat- savā blogā. Visus citātus laikam nebūtu prātīgi likt, tāpēc mēģināšu izcelt tikai dažus, spilgtākos:

Meša Selimovičs- ‘’Dervišs un nāve’’

Bēglis aizturēja elpu, no vajātājiem viņu šķīra tikai plāna dēļu siena, kas nebija ne sprīža biezumā, taču viņi viens no otra atradās tik tālu, it kā starpā gulētu kalnu grēda, vajātājus šķīra viņu neziņa, bet bēgli- viņa cerība.

Mēs zemiskā labpatikā allaž gaidām, lai cilvēki mums būtu pateicīgi, lai mūsu priekšā viņi izskatītos niecīgi un atkarīgi, tieši tas mūs noskaņo par labu viņiem, saglabā mūsu labvēlību un palielina mūsu rīcības un labsirdības nozīmi.

Tagadne viņa uztverē bija tikai tāds laika posms, kas tāpat aizies pagātnē.

Mums pieder nevis zeme, bet tikai zemes pēda zem mūsu kājām, nevis kalni, bet tikai to attēli mūsu acīs, nevis jūra, bet tikai tās lokanā izturība un tās līmeņa atspulgi. Mums nepieder itin nekas, vienīgi ilūzijas ir mūsu, un tādēļ mēs tik cieši pie tām turamies.

Tūkstoškārt cilvēks nožēlo to, ko pateicis, bet gaužām reti viņam jānožēlo tas, ko viņš noklusējis.

Cilvēki nicina tos, kas paliek dzīves pavēnī, bet ienīst tos, kas tikuši tālāk par viņiem; pierodi pie nicināšanas, ja tev dārgs ir miers, vai arī pie naida, ja esi nodomājis cīnīties.

Katrs cilvēks ir savādnieks, izņemot gaužām pelēcīgus un tukšus cilvēkus, kas savukārt ir savādnieki tieši ar to, ka viņiem nav nekā sava, tas ir, viņu savdabība ir tikai tā, ka viņiem nav nekādas savdabības.

Cilvēks nav koks, un iesakņošanās ir viņa nelaime, jo tad viņam zūd drosme un pašpārliecinātība. Ieaugdams vienā vietā, cilvēks samierinās ar visiem apstākļiem, kaut arī tie būtu ārkārtīgi nelabvēlīgi, un pats sevi baida ar nākotnes neziņu.

Ja cilvēkam nav viena punkta, kas viņu saista ar ciešām saitēm, viņš nevar iemīlēt arī citas zemes un viņam nav sava ceļa mērķa, jo viņš stāv tukšumā.

Savas nevarības noliegšana jau ir uzvara, iekarojums, kas nākotnē kļūs stiprāks un lielāks, un tad tas būs sākums, nevis mēģinājums, tad tā būs pašcieņa, nevis ietiepība.