Kādam mūsu tagadējā valdība īsti neiet pie dūšas, kādam tā riebjas caur un cauri, vēl kādam prasās to nomainīt pret labāku (protams- demokrātiskiem un likumīgiem līdzekļiem)…. Bet kāpēc? Kāpēc valdība visiem (ok, ok –gandrīz visiem) riebjas, bet tālākas rīcības nekādas?

Kāpēc neviens neizmanto šo labvēlīgo vidi valdības nomaiņai, lai ieceltu varas krēslos savus ideālos politiķus? Kāpēc vispār ir nonācis tik tālu?
Nez kāpēc, man visi ceļi ved pie opozīcijas. Precīzāk- pie tās neesamības. Neatceros, kad Saeimā ir bijusi tik impotenta opozīcija. Neviena īsti spēcīga un laikā izspēlēta kārts, lai izceltu saulītē kādu nejauku lietiņu no pozīcijas darbiņiem. Neviena kārtīga rezultāta, kas ļautu tautai uztvert, ka par to rūpējas. Tikai tukšu akmeņu mešana, pat ne mešana- ripināšana, pozīcijas virzienā. Pie tam vēl neprecīzi.

Šobrīd liekas, ka opozīciju var pārdēvēt par balastu, tukšo krēslu aizpildītājiem, politiskiem manekeniem. Nebūtu prezidente pametusi sprunguļus, tad laikam valdības rati tā arī visu laiku ripotu tajā virzienā, kurā tos Aigars kučierētu. Vai tad opozīcijai nav sprunguļu? Vai arī tā vēl nav tikusi skaidrībā par to, kuru sprunguļa galu laist spieķos pirmo- A vai B?

Ehh, būtu mums spēcīga opozīcija, kas tautai labvēlīgu lēmumu pieņemšanā atbalstītu valdību, bet nelabvēlīgu- uztaisītu kārtīgu valdībtrīci, tad valsts būtu varena un valdība tautai mīļa. Un nebūtu pirms katrām vēlēšanām jāgaida jaunā cerībpartija, kurai pollūcija notiek vēl tālu līdz seksa beigām un jaunam cēlienam tā arī nesaņemas.
Manuprāt, jāsāk lamāt opozīcija- varbūt tā varētu viņiem parādīt, ka viņi ir līdzvainīgi (varbūt pat maķenīt līdzvainīgāki) valstī notiekošajā.