Nosaukums: Zem Marsa debesīm
Autors: Vladimirs Kaijaks
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 1999
LPP: 318

Par grāmatu-
Nārbuļu trīs jaunie saimnieki jau paaugušies. Tāpat arī Enijas meita Mirga. Vecā saimniece Katrīna nolēma mājas pārrakstīt vecākajam dēlam Jānim, tiklīdz viņam paliks divdesmit viens gads. Jaunākie brāļi- Edgars un Ūve, tikmēr mācās Rīgā.
Kara gadi ienākuši arī Nārbuļu pagalmā- izvešanas laiku pārlaida mežā, Alberts pazuda, Edgars brīvprātīgi iestājies leģionā, bet Ūvem jāierodas kara komisariātā.

Aizverot otro grāmatu par Nārbuļu saimi, varu teikt, ka esmu ielasījies. Šoreiz tie īsie teikumi acīs vairs negriež. Bet joprojām to dara sliktā valoda un neveiksmīgie tēli. Neveiksmīgi visās nozīmēs. Nekad nebiju domājis, ka autors var tik ļoti neieredzēt savu literāro pasauli, ka visus tēlus uztaisīt tik vājus un neveiksmīgus un stāstu būvēt tik ap to slikto. Bet, laikam kā spēju ielasīties, tā jāspēj arī pieņemt šo.

Ir Baigais gads un Nārbuļu saime izglābjas pateicoties Jadvigas brīdinājumam. Mazāk veiksmīgi klājās Ūvem, jo viņu ievainoja. Rūpes par ievainoto uzņēmās darvdeģa būdas sievietes.
Pavadījuši vairākas naktis mežā, Nārbuļu saime pamazām pārradās mājās. Padomju vara ar saviem pakalpiņiem jau vīkšās prom. Vienu vakaru pazuda Alberts, kurš bija devies uz mežu pēc atstātajām mantām. Neviens nezināja, kur viņš palicis.
Nevienam iepriekš neko neteicis, Edgars iestājās leģionā. Pirms došanās uz fronti, viņš aplidoja Mirgu, kura, nesagaidījusi sava mīļotā Ūves pretimnākšanu, padevās Edgara uzmanības apliecinājumiem.

Pirmajā grāmatā uzņemtais kurss tiek turpināts arī otrajā. Šoreiz iespēju pat ir vairāk- trīs dēli, viena meitene, karš un Enija. Pēdējo īpaši bieži piemin Nārbuļu saimniece Ieva- tā nemaz nevar atiet no sava bubuļa. Īpaši, ja var šo bubuli reizināt ar divi. Kā nekā Mirga ar nāk no tās pašas mafijas.

Tad nu katram tiek pa brangai devai neveiksmes, negatīvisma un visādu citādu mīnusa zīmju. Neviens tēls tā arī nav spējis pacelt galvu un kaut maķenīt uzlabot savus reitinga punktus- visi kā viens ir nelaimes putni, kuri pārsvarā šo nelaimi paši sev sagatavo, pasniedz un apēd.

Tāda sajūta, ka autoram bija vēlme savus lasītājus nokaitināt ar nemitīgo tēlu mīdīšanu dubļos. Un, ja ar to nepietika, tad ņēma talkā citu kaitināšanas metodi- ik pa laikam atkārtot kādu frāzi un notikumu. Pat īpaši necenšoties to pārveidot- jau pēc pāris lappusēm vari lasīt to pašu, kas bija iepriekš. Un tā vairākkārt.

It kā savi desmit gadi pagājuši, bet viss joprojām muļļājas uz vietas- gan vide, gan personāži, gan notikumi. Pirmās grāmatas kopija ar vāju tekstu, sliktu sižetu un pilnīgu loģikas trūkumu dialogos un rīcībā.

Vēl palikušas divas grāmatas.

Grāmatas vērtējums: 3/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.