Nosaukums: Nārbuļu dēli
Autors: Vladimirs Kaijaks
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 2000
LPP: 254

Par grāmatu-
Padomju vara atkal pārņēmusi Latviju. Mirga ar mazo Jurīti tagad dzīvo Nārbuļos. Ūve dezertēja no leģiona un slapstās pa mājām. Alberts atgriezies no pēkšņās mobilizācijas nu saimnieko Nārbuļos. Pārpratuma dēļ arestē Jāni un vēlāk izsūta uz Sibīriju. Vēlāk pārrodas Edgars- izrādās, ka viņš nav kritis karā, bet ievainots un izsūtīts uz Sibīriju, kur apprecējies un audzina trīs meitas.
Gadiem krātais naids un aizvainojums starp brāļiem uzliesmo ar jaunu spēku.

Literārās zobu sāpes turpinās. Nu jau esmu pabeidzis trešo grāmatu un varu teikt, ka manas mazās cerības nepiepildās- autors savu darbu nemaz i necenšas padarīt labāku. Viņš tik turpina atražot to pašu, ko divās iepriekšējās grāmatās- bez nekādas loģikas un saprāta apveltītie tēli joprojām dzīvo nemitīgā egoisma un pašdestruktīvā gaisotnē. Nevienam nav vēlme uzlabot savstarpējās attiecības un beigt darīt ļaunu. Muļķīgie dialogi un vēl muļķīgākas personāžu domas tiek nemitīgi nonivelētas līdz tam līmenim, lai tik varētu visu turpināt slikti. Maigi sakot- tas jau sen ir apnicis.

Ūve, dezertējis no leģiona, slapstās gar Nārbuļiem, kur viņu sagūsta krievu partizāni. Vēlāk Mirga nāk viņu glābt un abi tiek palaisti mājās. Mirgas māja tiek nodedzināta- ugunsgrēkā iet bojā Mirgas māte un vecmāmiņa. Brīnumainā kārtā izglābts tiek Mirgas dēls Juris un abi atrod pajumti Nārbuļos. Pamazām atmaigst arī Ievas attieksme pret Mirgu un viņas dēlu.
Vēlāk ūvi iesauc krievu armijā un pēc ievainojuma sadziedēšanas viņu palaiž mājās. Uzreiz pēc kara Ūve un Mirga apprecas. Viņiem piedzimst dēls Edgars, kuram vārdu izvēlas par godu bojāgājušam brālim.
Pēc desmit gadu prombūtnes atgriežas Edgars- izrādās, viņš nebija gājis bojā, bet tikai kontuzēts un vēlāk izsūtīts uz Sibīriju.
Līdz ar Edgara ierašanos, Nārbuļos ienāca arī apjukums, aizvainojums un aizvadīto gadu pārdzīvojumi, kas vairoja neziņu par nākotni.

Man bail atkārtoties, jo neko jaunu pateikt īsti nevaru- visi domā sliktas domas, lai arī iemesla tā īsti nav. Tā teikt- paši izdomā un paši apvainojas. Vēl arī tas, ka neviens netur rūpi par kaut kādu skaidrības ieviešanu vienalga kādā jautājumā. ‘’Es domāju, tātad tas bija pareizi’’- apmēram tāds lozungs varētu būt katram tēlam. Bet tu lasi un tik šausminies- nu kā tā var! Kā Edgars var nerakstīt vēstules un domāt, ka viss labi! Ar attaisnojumu- man likās, ka jūs izsūtīti, ir muļķīgi atrunāties. Būtu rakstījis Mirgai. Kā var nepainteresēties, vai dēls tiešām kritis? Kā var nelikties ne zinis par izsūtīto Jāni? Kā var nemitīgi kaut ko izdomāt acīmredzami aplami? Kā var autors tik prasti dzīt romānu uz priekšu tikai pateicoties sliktajam?

Iepriekšējās daļās paklusēju par to nemitīgo seksuālo spriedzi, bet nu jau arī tā sasniegusi apnicīgo kaitināšanu- nemitīgi visi grib visus! Kāds grib kādu un nevar pretoties. Pat, ja saprot, ka briest sūdi. Kāds izvaro. Kāds visus gadus siekalojas ap kādu. Kāds uzpeld un uzreiz ap viņu siekalojas. Jadviga vispār pataisīta par palaistuvi. Tāda vienveidība un prastums!

Tikai nepārprotiet- es nemoku sevi ar sliktu grāmatu! Te ir gan spītība, gan apņemšanās izlasīt to, ko ieliku sarakstā. Un gala beigās- jāsaprot, kas te ir tāds, kas citiem izsauca prieku, sajūsmu un seriālu.

Grāmatas vērtējums: 2/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.