zelta dēls


Nosaukums:
Zelta dēls.
Autors: Pīrss Brauns
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2016
LPP: 478

Golden Son
Pierce Brown 2014.
Tulkojums latviešu valodā- Santa Andersone

Par grāmatu-

Sarkanās sacelšanās triloģijas otrā grāmata.

Pagājuši daži gadi pēc uzvaras Institūtā un nu Derovs ir pilntiesīgs Augusta nama loceklis. Tikai šis šķietami mierpilnais un varenais stāvoklis ir mānīgs- vismazākā kļūme vai neuzmanība var nest lavīnveidīgas sekas, kas galvu reibinošo augstumu sasniegušo Derovu acumirklī var nomest bezdibenī un pat vēl dziļāk, ja ņem vērā Bellonu nama nepatiku pret viņu.
Protams, notiek nenovēršamais un nu Derovam ir ne tikai jāsargā sava dzīvība. Viņam ir jāizdomā kā rīkoties, lai sasniegtu savus mērķus un piepildītu Ēo sapņus.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Pīrs Brauns- Zelta dēls

Ir tikai pašsaprotami, ka pēc ”Sarkanā sacelšanās” triloģijas interesantās pirmās daļas ir jāķeras klāt otrajai grāmatai (kura, pačukstēšu uzreiz, nav mazāk interesantāka).

Derovs ir nedaudz paaudzies, pieņēmies spēka, prātā un izveicībā. Nu viņš ir Augusta nama šķēpnesis un izteikts līderis- viss viņam iet no rokas un viņa (un Areja) plāns virzās pa nosprausto kursu.

Tā kā dzīve nav rožu dārzs, īpaši zeltu sabiedrībā, tad pietiek vien ar nelielu klupienu, kad jau neskaitāmas rokas palīdzēs lidot vēl zemāk. Un Derovs krīt. Krīt smagi un sāpīgi. Un zemu. Likās, ka viņa dienas ir skaitītas, bet gan viņa pienākums pret misiju, gan laimīgi gadījumi, gan nekaunība un pašpārliecinātība, viņam ļauj piecelties.

Tikai šī piecelšanās viņam ir sāpīga- tiek pazaudēti draugi, piedzīvotas nodevības, nonāvēti cīņubiedri. Tā vien liekas, ka Derovs iekšēji lūzt. Viņam ir jādalās ar savu nastu. Bet kuram var to uzticēt? Un galvenais- kādas tam būs sekas?

Šoreiz dikti jau gribētos padalīties vēl ar kādu sižeta gabaliņu, bet grozies kā gribi, visur sanāk kaut ko atklāt vai sniegt nepārprotamas norādes. Tā kā negribu laupīt pirmlasīšanas priekus, tad vienkārši pateikšu- ”Zelta dēls” ir ļoti labs turpinājums. Notikumi taisni vai mutuļo un nemitīgi mainās tā, ka nav iespējams pateikt, kurš šoreiz mirs, kurš kuru nodos, kuram ko nogriezīs vai kuram šoreiz nepaveiksies. Protams, joprojām viss koncentrējas ap Derovu, kurš, lai arī kļuvis spēcīgāks un nekaunīgāks, joprojām ir naivs puišelis no Marsa dzīlēm. It kā jau tas ir labi- viņš galu galā atspoguļo to, kas tiek pausts vai ik katrā lappusē- viņš ir parasts cilvēks. Tāpat kā visi pārējie. Neatkarīgi no krāsām. Un viņš cīnās šo parasto cilvēku vārdā.

Bet tajā pat laikā tas naivums viņu iegāž. Un ne vienu reizi vien. It kā jau sen vajadzēja saprast, ka uzticēšanās te ir lieka greznība, bet Derovam tik ļoti patīk šis grābeklis, ka viņš uz tā kāpj atkal un atkal. Lasītājam tik atliek grūši nopūsties par kārtējo ”paņēma un uzmeta” un ciešāk iekrampēties grāmatas vākos. Iekrampēties vajag gan. Jo notikumi, stāsts un varoņu savstarpējās spēlītes aizrauj. Pamatīgi! Vēl tik pačukstēšu, ka šī daļa ir pamatīgs kaujas lauks- te tika izcīnītas varenas kaujas gan uz zemes, gan debesīs, gan arī sirdīs.

Tagad tik ”jāizbauda” nepatīkamākā daļa vairākgrāmatu stāstu lasīšanā- jāgaida nākamā daļa.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

P.S.
Manuprāt, abas šīs triloģijas grāmatas (gan jau trešā daļa ar te būs pierakstāma) ir pelnījušas grāmatnīcās tikt novietotām aiz pārdevēju mugurām un izrotātām ar brīdinājuma uzrakstiem:

Brīdinājums!
Šīs grāmatas lasīšana vakaros nopietni apdraud jūsu iespēju aiziet gulēt laicīgi!

0