grāmata ”Zaļā zeme”
Nosaukums: Zaļā zeme
Autors: Andrejs Upīts
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1965
Lappuses: 614
Par grāmatu-
Kultūrvēsturisks romāns par latviešu zemnieku dzīvi deviņpadsmitajā gadsimtā.
Pirms kāda mēneša pabeidzu lasīt visu skolēnu paaudžu paaudzēs nīstāko grāmatu Zaļā zeme. Otro reizi. Pirmā reize bija padsmit gadus atpakaļ tehnikumā, kad (laikam) šī skaitījās pie obligātās literatūras. No visa kursa izlasīja pusotrs cilvēks (pusotrs, jo otrs kadrs tika līdz pusei).
Atceros, ka jau pirms šīs lasīšanas tiku atklausījies šausmu stāstus par traki biezo un neinteresanto grāmatu, ar kuru moca skolēnus jau gadu desmitus. Arī skolotāja, uzdodot šo lasāmvielu, neskopojās ar epitetiem- es jau saprotu, ka neviens neizlasīs… garlaicīga… mokošs sākums… pārāk bieza… utjpr. Nevarētu teikt, ka tas skolēnu prātus vedinātu uz iedvesmu lasīt.
Neatceros, kas man toreiz lika/ļāva izlasīt šo grāmatu (Pienākums? Interese? Spītība?), bet es to nenožēloju. Ne toreiz, ne tagad.
Zaļā zeme nav tā grāmata, kura būtu jāapraksta vai jāatstāsta saturs, bet pēc izlasīšanas nolēmu, ka mazs vārdiņš ir jābilst. Ja nu kādu iedrošinu!?
Gribu sākt uzreiz ar to, ka grāmata nav neinteresanta. Nav arī zobu sāpēm līdzīgā grimasē saviebtu seju jāseko līdzi kā Brīviņu saimnieks dodas mājup pār tiem pieciem slaveniem Dīvajas tiltiem. Un galu galā- grāmatas biezums nav iemesls tās nelasīšanai.
Grāmata ir tā vērta, lai to izlasītu. Varbūt triviāli skan, bet tā ir aktuāla arī mūsdienās. Var labi redzēt (mēģināt saskatīt) vidējā latvieša dabu. Var izbaudīt filigrāni pasniegtos tēlus, kuri ir tik smalki aprakstīti un noraksturoti, ka lasītāja iztēlei ir vieglāk par vieglu tos pieņemt.
Kur nu vēl dzeršana, izmanīga mānīšanās, un veču nāves gaidīšana. Visam pa virsu, kā ķirsītis kūkas virsū, ir vēlme iznesties visa pagasta priekšā. Ar kādām sekām? Tas nav svarīgs. Svarīgs ir process un rezultāts, kas tiek rēķināts ļaužu valodu ilgumā un tālumā.
Zaļo zemi ir vērs izlasīt. Pilnīgi un noteikti. Un nevajag ļauties ļaužu valodām, ka grāmata ir grūti lasāma un neinteresanta. Tieši otrādi- lasās apbrīnojami viegli un tikpat apbrīnojami interesanti. Visa tā laika dzīve un sadzīve kā uz delnas. Nevienā vēstures grāmatā neatradīsiet labāk pasniegtu tos laikus, ka tauta pamazām sāka ausīties pēc Veidenbauma dzejas.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Aplaudēju tik brīnumainai obligātās literatūras propagandai! (Pilnīgi nopietni.) Man arī ir ienācis prātā to pārlasīt, jo pirmā reize bija pa diognāli. Bet Tev arī pirmoreiz tā tiešām patika? Man ir tāda domā, ka pusaudžiem tas ir par agru.
Patika. Bet es to varētu norakstīt uz tādu kā patriotisko literatūras vilni- man liekas, ka Zaļā zeme trāpījās tad, kad man bija ”latviešu periods”- rāvu cauri visu, ko latvieši sadrukājuši (Eglītis, Blaumanis, Ezeriņš, Skujiņš utt).
Un daļēji piekrītu- skolēnam tas varētu būt pa agru. Lai gan…. neizlasīsi skolā- nez vai izlasīsi vispār :)
Jāpasaka kaut kas riebīgs. Nē, man nepatika “Zaļā zeme”. Bija ļooooti garlaicīga, slikti uzrakstīta (to saku, kā cilvēks, kas daudz lasa) un grūti lasāma. Lai arī es izlasīju grāmatu līdz beigām. Tiesa gan, arī beigās tur nekā laba nebija. Ja nu akurāti gribas lasīt, kādu biezu vecu laiku grāmatu, iesaku “Mērnieku laikus”.
Mērnieku laiki stāv rindā. Pēc Straumēniem.
P.S.
Un Tavs teiktais nav riebīgs :)- vienkārši ”Zaļā zeme” nav priekš Tevis.
“Zaļā zeme” ir citu laiku grāmta. Tad, kad brauca ar pajūgiem. Līdz 40 km st. Tādēļ arī mūsdienās lasīt grūti. Kārtīgi lasīt. Ja nu tikai izvilkt dzeršanu, dižošanos, kašķēšanos, bramanību. Bet tā jau nav tā sarežģītā, plašā grāmta. T”a ir maza daļa no virspuses. bet labi, ka kāds paņem arī to. Man ZZ nepatīk. Neko tur nevar darīt. Sarkanais, neiecietīgais un rausīgais Upīti spīd cauri visam, lai arī pasteļtoņos…
Sāku vienreiz. Malači tie, kas tikuši vismaz līdz pusei. Cik atceros, iestrēgu pie kādas trešās rindkopas. Nevarēju saprast, cik cilvēku tur vienos ratos brauc- Brīviņš, Vanags un vēl kaut kādā trešajā vārdā bija nosaukts. Tā arī paliku neizpratnē- visi trīs ir viens pats vai kā? :)
Starp citu- vai esi pieķēries Tanatonautiem? Varbūt drīkstu ieteikt Sīnāja gobelēnu?
No tanatonautiem esmu tikai Eņģeļu impēriju lasījis (ja to var pieskaitīt šamiem).
Saki, ka ir vērts pieķerties?
Nu, godīgi sakot, nezinu. Cerēju, ka Tu pateiksi :). Bet Sīnāja gobelēnam gan, manuprāt, ir vērts.
Jā, man ar šis darbs saistās tikai ar obligāto literatūru. Šķiru cīņa un lauku ainavu apraksti. Pirms kolhoza laikmets. Lasījās jau diezgan ātri, nav jau nekādi diferencālrēķinu pamati.
Zaļo Zemi 14 gados izrāvu cauri divās dienās, aizrāva ļoti. Nesakiet, ka bērniem par agru. Ar tādu pašu interesi izlasīju Robežniekus. Iesaku. Nevajag visu lasīt caur šķiru cīņas prizmu, vajag lasīt ar sirdi :)))
Grāmatplauktā atradu gan zaļos, gan brūnos paperback izdevumus. Skolas laikā lasījās smagi, kā jau viss obligātais, taču vēlāk, romantiskajā periodā ļoti iejutos. Braucot pāri nesen izremontētajam tiltam, vienmēr atcerējos: ‘Klidziņa aug augdama’. Vai tā upīte, kas tur ietek Daugavā, ir Dīvaja??