Šodien nolēmu atgriezties bibliotēku apmeklētāju rindās. Precīzāk- nolēmu vakar vakarā, bet izdarīju šodien.

Nav jau gluži tā, ka man aptrūkās lasāmā. Īstenībā, ja mierīgi tai lietai pieiet, tad tuvākie pāris gadi man ar grāmatām būtu nodrošināti.

Pierakstīšanās bibliotēku apmeklētāju rindās ir tāds kā intereses un sentimenta apvienojums. Interese tāpēc, ka gribējās redzēt, kas labs notiek grāmatu krātuvēs šobrīd, kad visi lasa internetu un kindlus. Sentiments tāpēc, ka pauze ieilgusi- kādus desmit gadus jau neesmu bijis bibliotēkā (universitāte neskaitās), lai gan pirms tam kādus piecpadsmit-divdesmit gadus sabiju lasītāju rindās.

Tad nu šodien aizgāju, dabūju savu lasītāju karti un paņēmu Andra Grūtupa ”Maniaks”, lai ir ko pirms miedziņa palasīt.

Gāju pēc konkrētas grāmatas un līdz ar to bibliotēkā ilgi neuzkavējos. Bet ar acu pārlaišanu pietika, lai redzētu, ka ar grāmatām problēmu nav- ir dabonami arī diezgan neseni izdevumi. Tā kā mīlīši- arguments nelasīt grāmatas, jo tās ir dārgas vai nez kādas vēl, neiztur kritiku. Divi lati par gadu (<0,20Ls mēnesī) un lasīt būs daudz un dikti. Jā, vēl viena piebilde- bibliotēka bija pilna. Taisnības labad gan jāsaka, ka 95% sēdēja pie interneta. Kas ar būtībā nemaz nav slikti. Īsumā- lai arī laiks tāds digitāls, tomēr cilvēkus joprojām velk pie grāmatām. Velk.