Nosaukums: Zaļā zeme
Autors: Andrejs Upīts
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1965
Lappuses: 614

Par grāmatu-
Kultūrvēsturisks romāns par latviešu zemnieku dzīvi deviņpadsmitajā gadsimtā.


Pirms kāda mēneša pabeidzu lasīt visu skolēnu paaudžu paaudzēs nīstāko grāmatu Zaļā zeme. Otro reizi. Pirmā reize bija padsmit gadus atpakaļ tehnikumā, kad (laikam) šī skaitījās pie obligātās literatūras. No visa kursa izlasīja pusotrs cilvēks (pusotrs, jo otrs kadrs tika līdz pusei).

Atceros, ka jau pirms šīs lasīšanas tiku atklausījies šausmu stāstus par traki biezo un neinteresanto grāmatu, ar kuru moca skolēnus jau gadu desmitus. Arī skolotāja, uzdodot šo lasāmvielu, neskopojās ar epitetiem- es jau saprotu, ka neviens neizlasīs… garlaicīga… mokošs sākums… pārāk bieza… utjpr. Nevarētu teikt, ka tas skolēnu prātus vedinātu uz iedvesmu lasīt.

Neatceros, kas man toreiz lika/ļāva izlasīt šo grāmatu (Pienākums? Interese? Spītība?), bet es to nenožēloju. Ne toreiz, ne tagad.
Zaļā zeme nav tā grāmata, kura būtu jāapraksta vai jāatstāsta saturs, bet pēc izlasīšanas nolēmu, ka mazs vārdiņš ir jābilst. Ja nu kādu iedrošinu!?

Gribu sākt uzreiz ar to, ka grāmata nav neinteresanta. Nav arī zobu sāpēm līdzīgā grimasē saviebtu seju jāseko līdzi kā Brīviņu saimnieks dodas mājup pār tiem pieciem slaveniem Dīvajas tiltiem. Un galu galā- grāmatas biezums nav iemesls tās nelasīšanai.

Grāmata ir tā vērta, lai to izlasītu. Varbūt triviāli skan, bet tā ir aktuāla arī mūsdienās. Var labi redzēt (mēģināt saskatīt) vidējā latvieša dabu. Var izbaudīt filigrāni pasniegtos tēlus, kuri ir tik smalki aprakstīti un noraksturoti, ka lasītāja iztēlei ir vieglāk par vieglu tos pieņemt.

Kur nu vēl dzeršana, izmanīga mānīšanās, un veču nāves gaidīšana. Visam pa virsu, kā ķirsītis kūkas virsū, ir vēlme iznesties visa pagasta priekšā. Ar kādām sekām? Tas nav svarīgs. Svarīgs ir process un rezultāts, kas tiek rēķināts ļaužu valodu ilgumā un tālumā.

Zaļo zemi ir vērs izlasīt. Pilnīgi un noteikti. Un nevajag ļauties ļaužu valodām, ka grāmata ir grūti lasāma un neinteresanta. Tieši otrādi- lasās apbrīnojami viegli un tikpat apbrīnojami interesanti. Visa tā laika dzīve un sadzīve kā uz delnas. Nevienā vēstures grāmatā neatradīsiet labāk pasniegtu tos laikus, ka tauta pamazām sāka ausīties pēc Veidenbauma dzejas.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.